man tik ļoti viss kaitina, es nevaru neko iesākt: uzreiz kā apņemos, kāds iejaucās ar savām problēmām, bet smagi apvainojās, ja neiesaistos. es ienīstu mežaparku. es ienīstu šo māju. tas ir kā ieslodzījums, jo nekad netieku āpus tās robežām, jo tās ir par plašu. es nogurstu vai nobīstos - nezinu -, un eju atpakaļ savās pretīgajās sajūtās.

šis naids neizgaist pat tad, kad mājās visu dienu esmu viena
un tik atkārtoju, ka tas bija višļaunākais gājiens pret sevi