kolaidara


īstenībā es beidzot vienkārši jūtos labi, pieņemta ar visiem netikumiem, un esmu es, kāda esmu vienmēr sev - tik pat skaļa. un man patīk tas, kas nāk ārā. bet to var tā pārprast, tā pārprast, tā pārprast. kā man riebjas, kad sasniegtas robežas, kad ir jāpielāgojas. es zinu, tikai nedaudz. bet ko ja pārāk daudz. es visu pārspīlēju. kā lai paredz. kā es uztraucos :s

where the hell has your dignity gone

būtu forši, ja es spētu nomierināties. laikam jāslēdz dators ārā. man ir aizdomas, ka viņš situācijā nepalīdz. turklāt - ir jāiet gulēt.

tikai es nesaprotu, kāpēc man tik ļoti gribas visiem izrādīt visu kas man ir, un tik plikai būt. visus splīnus ārā. sevišķi, ja es pēc tam tā pārdzīvoju.