skatījāmies vecos ierakstus. jā, kādreiz rīgas pantomīma bija ļoti spēcīga, ļoti radoša un ļoti kaut ko arī darīt griboša. vai nu skaisti un nopietni, kā modernais balets ar vienkāršām, simboliskām tēmām, vai arī neveikli un asprātīgi-jautras parodijas - abus var novest līdz galam, abi varianti izcili spīdēt.
es tik visu laiku naivi ceru un kaļu plānus, kā esošo kolektīvu atdzīvināt. man trūkst vismaz viena cilvēka, ar kuru labprāt sadarbotos. es neiederos. nav vietas manai izpausmei, un tik pavadu laiku gaidot un gaidot.. līdz aizmiegu. kolektīvs nedod man iespēju, nedod man materiālu, ar kuru manipulēt, bet vienkārši paiet malā, lai es savā sulā ko daru, ja tiešām vēlos. nu paldies. vismaz pats režisors manī saskata potenciālu, bet viņš ir vecs... ŠEIT mans pozitīvais satraukums citus neiekustina.
