man apnicis visu turēt iekšā. viss - es runāšu savas patiesās domas. ja es apvainošos, es teikšu, nevis grimšu neredzamos kompleksos un sķaidīšu savu pašapziņu. man vienalga.
un še ku re ku būs neatgriezeniskas sekas un īsta sevis sagraušana. jā. tas man patīk. vismaz patiesa.

vai arī sākšu histēriski kliegt un raudāt, tad sapratīšu, ka par raganu esmu pārvērtusies (jeb šu tāda vienmēr esmu bijusi, tikai to nepadaru redzamu)

histēriski histēriski

smaidīt vajag