būtu ļoti ieteicams pārstāt. es katru vakaru uzlieku mūziku un 30 minūšu taimeri. es katru vakaru atgriežos, lai sevi šķaidītu ar asiem nažiem.
es nevaru atkratīties no sajūtas, ka es to vien spēju kā darīt citiem pāri, garīgi, emocionāli. es nespēju nopurināt lielo apziņu, ka visi mani klusie sapņi ir nepatiesi, un es nekad nebūšu tāda. tāda. tāda.. es nevaru neiegrimt domās par to, ka esmu muļķe, ka atļaujos vēlēties idealizētu pasauli. un man tā sāp, ka tie ideāli nebūs. es gribētu būt pašpietiekama. es gribētu būt jauka un - pret asiem vārdiem - vienaldzīga. es gribētu zināt savu taisnību. es gribētu būt lojāla. es gribētu skaidri zināt rīcības plānus, nevis kibināties ar simts juceklīgiem gabaliem. es gribētu darīt nedomājot, un izdarīt pareizi. ko es daru?

tad tās domas pāriet, kārtējais vilnis pārskalojas pāri. es ieelpoju. es izelpoju. es eju tālāk, smaidīdama.


katru vakaru tur atgriežos. un neteikšu, ka man nepatīk tur atgriezties, un pārliecināties par to, ka aizvien jūtu.
es gribētu atgriezties sarunās, vai vismaz kādu reizi viņu satiktu, lai pārtrauktu domāt par to, kā nav. bet man ir aiztures - aiztures, kurām nevajadzētu būt. šīs aiztures neviens nesaprastu. un atkal es esmu nepareiza, un vilcinos savā neizlēmibā, rokas stīvi pie sāniem, kamēr domas lido. tieši tāda, kādai nevajadzētu būt.

viss ir ok, es norakšu.