es nesaprotu draizera sociotipa cilvēkus. nu vienkārši nesaprotu un viss. es varu censties no visas sirds viņiem darīt labu, lai tikai viņiem kaut kas nebūtu ne tā - bet tad vienmēr beigās izrādīsies, ka šīe ir tikai cietušies, cietušies, lai man izpatiktu, kamēr es rīkojos galīgi šķērsām. un atkal varu sevī vilties - domāju labu bet izdaru tīru ļaunumu.
un kas viņiem ir ar to struktūrloģiku? vienmēr jāiziet visām domām cauri pa kaut kādiem mistiskiem ceļiem, it kā neredzot rezultātu, kas visu laiku stāv acu priekša... ja es "izpalīdzu" es saņemu pretī apjukumu. tāpēc tagad vairs to nedaru.
nu nesaprotu. pēdējā laikā tik daudz viņu ir apkārt. mani arī viņi nesaprot, tikai pārprot. tas ir tik nepatīkami.. beigās turu pie sevis savu aizvainojumu un noriju. es neesmu tāda, kāda viņiem liekas. bet pierādīt to var tikai ar darbiem, ne jau vārdos (tur laikam atkal mana kļūda.. es ticu, ka katrs mans dabiskais solis ir kļūda.)
un lūgt viņiem jebko ir pavisam reibīgi, jo es nevaru nejust viņa sāpju pilnās sejas izteiksmes. tik liekas, ka viņiem visu laiku daru pāri.

jā. es viņiem daru pāri. un ar to es daru pāri arī sev.

man nepatīk šī nepareizā sajūta- šo kārtību es nesaprotu.
tagad manī dzīvo riebīgs sastingums, un es nekur neredzu sevi.
kā es gribu kaut ko saprotamu
bet tagad
es pat veco apšaubu
gan jau, ka esmu pārpratusi visu :)