es esmu pārņemta ar savu iekšējo pasauli. sēžu un zīmēju blociņā, sēžu un klausos mūziku austiņās, sēžu pielipusi pie ekrāna un eju pa ielu skatoties lejup. kad attopos - tik uz mirkli spēju pavērt acis uz augšu. tā it kā kaut kas kasītos man no iekšas un liktu ieritināties atpakaļ.
tas ir tik truli.
tāpēc es nolēmu pārstāt.

god, i have problems with making my self do things
i'm too tired or something
because it's not as if i haven't got time
so i just sit down and eat
and eat
and eat
until i'm so full it hurts
and it hurts like hell to see it build up in the mirror
day
by
day.

but who am i observing all these things for?