ik dienu cīnos ar savu iekšējo mazo balstiņu, kura kuru katru brīdi gatava atrast problēmas tur, kur pavisam nebūtu jābāž degunu. es varu ar visu tik galā - visu. atliek tikai ticēt.

uzcepu gardus magoņ-valriekstu mufinus un jūtos lepna - recepta MANA un mamma paspēja tikai ieskriet un pateikt: tu jau ieliki cepties???

hahahhaaaāaaa

iespējams - nē, visdrīzāk - es sev meloju.

es esmu nogarlaikojusies līdz nāvei un alkstu braukt pie kāda ciemos, bet nespēju nevienam tā uzklupt.

vēl visa rītdiena priekšā, kad nav ko darīt un nav NEKAS ieplānots. es mirstu. un šovakar vairs nekur nevar.

esmu iestrēgusi mājās, ir jāpieskata sīkie - vecāki izbraukuši, un vēl "butu pareizi" ar bezjēdzīgu runāšanu izkalidēt ciemiņu, kurš aizvien te darās, bet es nevaru - man ir bail, es visu ienīstu un GRIBU RAUDĀT
:s i hate this i hate this i hate this i hate this i hate this i hate this i hate this