es mājās nonācu precīzi 20 minūtēs!! bet kam gan tas interesētu.. vienīgi manam napoleonam.
vēl jānomoka lēcas.

es vairs nekad uz skatuves nespēlēšu ar lēcām - labāk būt pusaklai bez brillēm. sarkanās acis berzu, berzu, cenšoties izņemt tās sasodītās lēcas - ES VIŅAS IENĪSTU - līdz padevos un gāju gulēt. nakts vidū pamodos ar aizķepušām acīm un vienu aklu aci, otru ļoti miglainu. saujā ūdeni sļakstīju acīm virsū. kaut nedaudz skatiens skaidrojās. tad, kā par brīnumu, vienu lēcu izgrūdu. tas mani iedvesmoja ļoti drīz izbakstīt arī otru.

nekad vairs. man tā sāp acis. es pat tagad neredzu pavisam skaidri.

es aizvien mulstu par sevu rīcību vakar - atvest tik milzīgu baru nepazīstamu cilvēku pie savas draudzenes, un tad tīties prom. visā visumā, kopumā mulstu par sevi. un vēl par to, ka katrā kompānijā esmu tik nelokāmi atšķirīga. tas ir tik dīvaini.

i'll find you somewhere
show you how much i care



ir tik grūti nosūtīt to vienu dziesmu, kad tā sevī summē tik daudz.