man ir bail atvērt to vēstuli.
es nopietni nevaru. sēžu, skatos uz viņu, bet nevaru.

kamerā palicis tikai viens polaroids. man jāpērk vēl.

es nevaru atvērt. manī sakrājās pārāk daudz jautājumu kopš vasaras, un tagad beidzot, varbūt, es dabūtu atbildes? vai arī tajā vēstulē nebūs nekā. nevaru, nevaru, nevaru atvērt. vai nu vilšos, vai arī, vai arī es nezinu, kas notiks.

ai, sabīn, mazā stulbenīte un sapņotāja :)
saņēmos, bet tas īstenībā nebija svarīgi. protams.

atgriežamies pie reālās dzīves. šobrīd griežu ārā burtus no līmplēves, ar kuriem aplīmēt jauno veikalu/galeriju. ilgi, ilgi domāju un beigās nemaz neizdomāju, kā sataisīt burtus, kādos fontos un kādās krāsās un uz kurām līmplēvēm, lai tos dotu izploterēt, tad kur dabūt pārnesamo plēvi un lalallāāā. vieglāk pašai uzzīmēt un izgriezt no mājās tupošajiem līmplēves gabaliņiem. tagad te valda tāda patīkama atmosfēra - dziedu pilnā balsī pie visizteiksmīgākās, histēriskākās un emocionālākās mūzikas un zīmēju, un griežu. man patīk darīt ar rokām, beigās. nodaļā tā trūkst.

nelāgs vakars.