nodaļā ir kaut kāds viens vīrietis, kura amatu īsti neizprotu, bet viņš sēž pie fotoaparātiem.
ar viņu nav iespējams sarunāties. katru reizi, kad man ir ar viņu jārunā, man asaras sakrien acīs un es cieši jo cieši cenšos tām neļaut izplūst, jo viņš vienkārši par mani atklāti ņirgājas, ik reizi, kad cenšos dabūt fotoaparātu. es pat nezinu, vai viņam ir saistība ar fotoaparātu pieskatīšanu, bet viņš sēž blakus vietai, kur jāpierakstās uz tiem. es nopietni nevaru izturēt. katru reizi, kad ienāku telpā - man noteikti ir jautājumi, jo man NAV ne jausmas, kā tā sasodītā sistēma darbojas! kam man jāprasa? kur jāpierakstās? kur ir fotoaparāti? vai jūs varat man palīdzēt? (klusums) es nezinu, kuru kameru ņemt - bet man vajagot kaut ko izmēģināt. ((klusuma pauze, kamēr uz mani blenž kā uz idioti) - nu tad ļoti slikti, ka nezini, ko ņemt! :D)) jā, bet es tiešām nezinu, kā ir jādara! (nu švaki, nu!) nu bet jūs varat man palīdzēt? es nesaprotu kādu objektīvu ņemt. (uz mani tukši blenž) bet es tiešām nezinu! (tukši blenž) un tad man ir vispirms te jāpierakstās, un tad jāiet pakaļ kamerai....? (tukši blenž, tā it kā es būtu stulbākais cilvēks uz pasaules).


fuj. es nopietni pēc tā histēriski izraudājos.


un šodien atkal - labi, sagatavojos, cenšos visu izdarīt un saprast pati, nejautājot šim vīrietim. domāju paujtāt, kādas kameras vispār ir - nē, izdomāju, kā to var atrast. skatos, pieejama tikai viena kamera, bet, pēc modeļa cipara spriežot, laikam krietni vecāka vai kā - man pilnīgi nav ne jausmas. nu tad prasu: jūs nevarat palīdzēt.. es te skatos, ka D20 ir brīva. kāda viņa ir? vai normāla?
man atbild: nē, tā galīgi nav normāla!
es: bet nopietni! es jau nezinu!
viņš: nopietni, tā galīgi nenormāla, nenormālas bildes sanāks! :D :D :D
es: (pauze)
es: ko jūs par mani ņirgājaties, es nevaru zināt!
fuj, stulbās asaras, es eju uz plaukta pusi, sasprindzu acis un neļaujos. skatos, ja nu tā kamera redzama, vizuāli jau sapratīšu, vai ar tādu varēšu strādāt. es tur rakājos. šis kāda brīdī pagriežas pret mani un skatās, tad turpina kaut ko skatīties internetā.
pārbaudu,neatrodu, tad eju atpakaļ pārbaudīt, vai tiešām citas kameras nav pieejamas. esviņuienīstu. nav, it kā. neko vairs nepēju padomāt, jo vienkārši gribas histēriski kliegt vai viņam sist, vai sazin ko vēl. izvelt no krēsla. prasu:
kur tā D20 ir?
par laimi viņš tiešām iet pie plaukta viņu meklēt, sakot: ak tad tu to ņemsi?
parakājās, saka, ka uz vietas neesot. eju prom.

vēlāk saprotu, ka man arī vajadzētu kaut kādu skaņas ierakstīšanas aparātu, bet par tiem PAVISAM neko nesaprotu, tāpēc negāju atkal pie viņa. nē. sēdēju un raudāju. un man nebūs nekas izdarīts pa nedēļas nogali, nē. un man nav ideju kompozīcijai, nē. un pavisam, es ienīstu to vīrieti! katru rezi viņš uz maniem histēriskajiem, beigās pat emocionālajiem jautājumiem atbild tukši, bez emocijas uz mani blenžot. tā ar pavērtu muti. kam lai es tad prasu, ja viņš tur ir vienīgais????? kā var vispār pieņemt, ka no zila gaisa visu sapratīšu? es ienīstu! ienīstu! es nopietni gribu viņu sasist vai nezinu ko! es nevaru aizvien nomierināties. viņš tā mani pazemo, un tad tikai vēro, kā es plīstu. bet man vajag tikai izplidīt mājasdarbu...