laipni lūdzam 3/4 briļļu sabīni uz skatuves! pēdējo ceturdaļu pieskočoju klāt... un kā tas notika, kā noplīsa kājiņa? pļavā vārtoties un izvairoties no kaut kāda urlīga džeka, kas uzmācās, kurš sēdējis cietumā un vispār, ar kaut kādām pretīgi iekritušām, tumšām acīm. tāds kaulains. 1. fiz, 3. gribasspēks, es galvoju.
tikai žēl, ceru, ka kājiņas varēs tikai nomainīt: pašreizējos sarkanos ietvarus mīlu par daudz, lai meklētu jaunus.

āāā un daudz secinājumu:
viens, varu dzert un neēst, un baigi tievēt
divi, es negribu, lai vasara jebkad beigtos
trīs, man šķiet, ka mani klāj aptuveni 300 odu kodieni
četri... beidzot esmu mājās?

man riebjas, absolūti riebjas, kad māte man izklāsta visus savus uztraukumus par mani. parasti tiek nolikti visi mani izdarītie gājieni, par kuriem tā pat satraucos un zinu, cik esmu stulba. un tagad viņa nesaprot un PROTAMS tagad es arī nesaprotu, vai vispār ir jāstājās vizkomos. es tur netikšu. man nav skaidrs, kas jādara abos kompozīcijas uzdevumos, it sevišķi trīsdimensionālajā. ietu uz gleznotājiem un viss ietu kā smērēts. es nezinu kur likties! es negribu gleznotājus! un a ja nu netieku vizkomos! gleznotāju eksāmenos viss notiks kā parasti, un es darītu tikai to, ko esmu radusi darīt. vizkomu eksāmenos ir uzdevumi, par kuriem man vispār nav ne jausmas kas jāņem līdzi un KO ES FAKING VARU UZTAISĪT! Jā, paldies, mamma! man tiešām vajadzēja atgādinājumus par to, ka mana latviešu valoda, sevišķi "konceptuālās" izpausmēs ir vāja! man tiešām vajadzēja dzirdēt to, ka es vienkārši uztaisīšot kaut ko bāzētu uz kādas angļu nursery-rhyme un neviens neko nesapratīs! paldies! paldies! es nezinu, ko darīt! un paldies, jā, es nespēju bakstīt vizkom nodaļas vadītājus, un mans portfolio tā arī stāv pie viņiem diskā neapskatīts! paldies! un es neesmu centusies un par daudz baidījusies, un ka es šādi nekur netikšot! paldies, ES JAU TĀPAT ZINĀJU, KAS ES PAR LOSI ESMU! paldies, es zinu, ka nokavēju iespējas, jo vilcinājos! paldies, es zinu, ka esmu dzīvei nederīga! un kādā veidā ES varētu spēt izdomāt risinājumu, ja šādi teikumi mani noved līdz raudošām histērijām? man ir jāignorē emocijas kā tādas un jādomā! bet es nespēju, visi tie vārdi ir pārāk sāpīgi un pārāk patiesi. es sevi ienīstu. es nezinu, kur likties.





nomieriniet manu prātu, un ļaujiet man akli tiekties uz vienu punktu un tam koncentrēt visu enerģiju, savādāk es izšķīstu. bet to jau neviens nedara.

un kā lai es tagad guļu?