tad, kad nav stimula ar cilvēkiem kontaktēties (jo īstenībā raugos no augšas), sēžu malā un blenžu tukšā sienā vai krūmos, un pamazām mans laipnais smaids pārtop vēsā, nogarlaikotā skatienā. tā varu stundām ilgi savu dzīvi tērēt. man nav komunikācijas problēmu, bet man arī negribas jums jautāt, jūs iepazīt. es laipni atdzīvināšos, ja ar mani runās, bet pie atbildes arī viss beigsies, mīļie.