Tas ir īpatnēji, ka (nepieredzējušas) darba devējas jūtas apkrāptas, kad prasu 5 ls stundā par maketēšanu, turklāt apvainojās, un domā, ka man patiks to visu darīt par pliku paldies! Tā it kā šīs būtu draudzenes, kurām izpalīdzētu, un pēc tam prasītu aizņemties naudu. Izrādās, pašas pat nesekoja līdzi tam, ko es daru, tikai turpināja ar attieksmi: man tas būs tik ilgi! viņa ir profesionāla un viņai tas būs ātrāk! (hā-hā! ātrāk? sarežģītāk!)
Es tos sasodītos uzdevumus spiežu iekšā tukšajos lodziņos, un man lietas pie datora jau ir līdz kaklam. Man neinteresē kāpēc viņām ir grūti. Es tikai izpildu prasīto, un gaidu, lai manas pūles novērtētu. Es esmu nogurusi, un tagad eju taisīt. Un es to daru tikai tāpēc, ka es domāju, ka man maksā!
Šīs vēl brīnās, kāpēc es tik vēsa, kad šīs man uzmanīgā balsī prasa, vai es vēlos turpināt sadarbību?
Vai viņas ir spējīgas samaksāt par darbu?