Ugh. Es nevaru ciest pārlieku laipnus, jaukus, smaidīgus cilvēkus, kuri cenšas būt tavas uzmanības centrā. Es pat tik traki neizturu, ka tā iemesla dēļ izlemju tomēr izgulēties un laisties prom pirms sākuma. Es taču gribēju klausīties sarunās, nevis auklēties ar cilvēku, kurš neko sliktu nedara, izņemot izsaka savu plastiski mainīgo, bezgaumīgo, smaidīgo viedokli. ES NECIEŠU JAUKUMU. Šaujiet mani nost, es zinu, ka esmu pretīga. Nebūtu pagājis ilgs laiks, līdz es tiešām būtu viņai ko rupju pateikusi. UGH.

jajajajajā, bija jau labi, bija visi un daudzi, man laikam tas ir pats svarīgākais.

Hm. Es laikam sapratu. Pēc ballītēm mani negatīvi noskaņo mājas. Sevišķi šobrīd. Jo tālāk es skrienu no mājas un pienākumiem, kas ar to saistīti, jo skumjāka es palieku, un vēlāk izmisusi, nogurusi un raudulīga. Pat ballējoties es līdz galam nevaru atslābināties to stulbo iemeslu dēļ. Es neesmu brīva, es esmu saspringta. Mani vērtē, un katru kļūdu izķidā. Rētas. Rētas. Asaras. Arī šī nedēļas nogale laikam būs briesmīga. Es negribu mājās būt. Īstenībā nekas jau mani nespiež te palikt, bet nav jau kur citur doties.