man nedaudz apicis scenārijs, kurā censos visiem visu izdabāt. esmu kā starpnieks pretrunām. šķiet, esmu vienīgā, kura spēj tās apvienot. un ik reizi raudāt gribas, kad mani bružā no vienas frontes, un tad no otras, un es tikai skaidu un mētājos starp tām, saprotot, ka es tiešām nevarēju savādāk rīkoties. bet ir stulbi. es tikai esmu, tikai daru visu, visu ko no manis prasa, tikai pūlos no visas sirds un nav labi. tādos mirkļos šķiet, ka nekad nebūs miers. nekad labi.

esmu totāli atkarīga no draugiem.lv profila apmeklējuma statistikas, pat septiņas dienas bez abonementa neizturēju.