kā man riebjas tas, ka vienīgais veids, kā panākt to, lai mani liek mierā, ir strīdēties. beigās rezultāts ir gūts, bet viņa aiziet un gaisā karājās nepabeigtas dusmas un aizvainojums. "ar tevi ir tik grūti sarunāties" - kad esmu centusies visos veidos noliegt iejaukšanos. tad es jūtos tik vainīga, tik nemierīga un gandrīz vienmēr sāku raudāt. a re, bet tevi liek mierā! priecājies! un man visu laiku liekas, ka te tāpat neviens nenovērtē visus ārpus mājsaimniecības pienākumus. es jau tā cenšos apvienot, bet man nav spēka tik daudz! un tad atliek klausīties frāzējums, kuri norāda uz manu vieglprātību un slinkumu. visādi aizrādījumi par laiku, kad es stresoju, jo daru kādu darbu! bet es taču zinu, ka es tāda neesmu, tomēr man sāp. un paiet mirklis un es sāku viņiem ticēt.
nav jau tā, ka netieku galā. bet tā pat raudu.
