kārtējo dienu nejēdzīgi gaidīju, lai atbrīvotos mana istaba un dators, lai beidzot varētu strādāt. un tas nekas, ka tā pagāja divas stundas ēdot un, beigu beigās, spēlējot klavieres - man TIEŠĀM nebija nekādi ne-datora darbi izdarāmi, un es biju stingri noskaņojusies strādāt. bet ko nu vairs. tagad darbu kaudzēm un es jūtos vienkārši sūdīgi, piestūķējusi mūli un sevi pārmocījusi ar nepamatotu "es tagad strādāšu!". bet ko nu vairs. nu mani spēki izsīkuši. jāiet ēst, bļeģ.

bet krišjānis ir zelts, kad ieraudzīju visus updateotos album artworkus ipodā, es gluži vai raudāt sāku