es rakājos pa savām atvilktnēm, cenšoties kaut kādu kārtību ieviest savā rakstāmgaldā, un atradu krājkasi, kurā kādreiz metu mazas papīra lapas ar domām. tā kā dienasgrāmata. trauku saplēst nevēlējos, tādēļ ar pinceti uzmanīgi makšķerēju ārā lapiņas. tie papīrīši ir tieši no pirmā kursa - tad, kad es jutos visbriesmīgāk, kad mūsu skolu ņēmu ārkārtīgi nopietni un biju vientuļa un stipri, stipri iemīlējusies. es sevi ierobežoju līdz ārprātam un visu vērsu tikai sevī. es atceros, cik ļoti viena es toreiz jutos, nesaprasta - es neticēju, ka kāds vispār kādreiz spētu piekrist manam viedoklim un domu gājienam. savukārt citas lapiņas ir asprātīgas un smieklīgas. un vēl citas slavē ievu eksistenci. kā man patīk tādas lietas apskatīt! šķiet, man no prāta, no atmiņas izkrīt itin viss, ja vien tas netiek pierakstīts.
vēl es sapratu, ka kopš cibas rakstīšanas un socionikas iepazīšanas manī izgaisusi vientulības sajūta. es atceros, tā mani vajāja visu bērnību. es vienkārši neticēju, ka tādi cilvēki kā es drīkst būt. aizvakar vēl domāju, ka varbūt jāpārtrauc tik publiski muldēt. bet varbūt nē. klusumā sevi sagrautu. te es runāju ar sevi, nedomājot par citiem. citos apstākļos es neatvērtos.