ķermenis uzvedas kā pēc milzīgām pohām. emocionāli izraisītām? vai arī vienkārši brutāla pārēšanās. jo šī ir pēdējā iespēja, pēdējā lai ķertu un rautu, bet man nav spēka. viss stāv izvandīts. un katru reizi, kad kaut ko ieēdu, man paliek slikti un galvā pulsē adatas.

un sirds sāp, un mani rausta neritmiski drebuļi. bet tā jau ir, un sen bijis - šī nelabuma sajūta un pārmērīgā preteklība. Un varbūt ir bijušas dienas, kad atļāvos nolaisties tik zemu, kā šodien, bet tas mani neinteresē. es nemāku lāpīt, tikai plēst!
    katru reizi līdzi nāk asaras. slēpšanās. nelabums. nožēla. kauns! paškritika! un anti-depresantu cienīgs garastāvoklis. bet nē, sabīn, tu neatļausies. padoties - nē. lai gan zaudējusi cīņā pret sevi esmu vienmēr.

bet tev jau nav laika pievērsties tādām muļķībām, kā savam ego