jāizvaro tumbas ar Crystal Castles un jāiet tēlot gōti šovakar, haah!


es esmu tik pretrunīga ^^

ak celle, celle, celle, celle...

lūk, mans 20 minūšu piedzīvojums jaunajā "tumšās kultūras" klubā CELLE:

Gaidīju cilvēkus pie ieejas - kura jau, pirmkārt, izskatījās apšaubāmi. Tur, kur vienā aizvēsturiskā reizē mēs ar Keitlinu iegājām kaut kādā sendviču veikalā, tur, lūk es skatos un redzu- ir izgaismota balta planšetīte, un kuras kāds neveikli (ar melnu krāsu un otru, šķiet) uzķellējis "CELLE". Nu mīļie, vismaz to varēja smukāk izdarīt! bet nu labi. ok. Mēs.. iegājām. Ir viens pakaramo stends, kur visi gāž virsū mēteļu kaudzes. Pretējā gadījumā nākās pa šaurajām ejām spraukties ar visu ziemas aprīkojumu padusē. Nogājām gar leti. Okai, ir it kā vietas. Iegājām deju zālē. Nu neko. Sēžam. Sarunāties nevar, a bet tie divi galdiņi, kas ir - tie vispār citā galā, pie pašas ieejas, un aizņemti. Deju zālē visu laiku acīs pulsē prožektori. traucēja. un.. nosēdējām divdesmit minūtes, tad gājām tālāk. manīju daudz baltu kerzu, šovakar saskaitīju četras. ir plāns savas rediģēt tādā feinā veidā, ceru, ka sanāks, un būs biežāk nēsājamas nekā šobrīd.

un pasaka par uzturēšanos ar jaunākiem cilvēkiem ir tāda: tiešām, jūt atšķirību. es cenšos nekur un nekad nedalīt vecumus, jo vienmēr esmu bijusi visjaunākā visur (un cerējusi, ka mani tādu pieņems). brīnums. vai tiešām tas ir tik ļoti manāms? tad mani vienaudži, un tie, kas nedaudz jaunāki (cik esmu manījusi, ne jau vien no šīs reizes), viņu attieksme, runas vieds, viss tā krietni vairāk balstās uz sevis izlielīšanu, šķiet. gribas teikt, ka nenobriedušāks, bet - kas tas par absurdu! vai tad gads, divi tik ļoti cilvēkus maina? nē, bija ļoti jauks vakars, pasēdējām double coffee un parunājām par dzīvi, kamēr cits strikti melns meiteņu pulks gāja kādā vārtrūmē dzert. un es vienkārši piekasos, jo es varu.