mani pārņem sajūta, ka dzīvot ir slikti, nē - kā būt, būt tāda kā es ir tik nožēlojami. tik bīstami, tik tizli un man tāpat nekas neizdodas. viss izirst, līdz galam nepabeigts. jā, protams, vienīgi mācības. bet, ja nav citas dzīves, tad uzdevumiem var tik daudz laiku veltīt. tā sevi attaisnoju, nepavadot citādāk 'obligāto' laiku ar ģimeni. un pierod pie tā. pierod pie vientulības. kā es gribu spēku! prieku! līdzcilvēkus.. kā es gribu mācēt sevi kontrolēt. un ik reiz, kad iesaistu citus savā iekšējā pasaulē, mani pārņem diskomforts. ar lielo burtu. DISkomforts. neignorējams. un atkal vientulība sāk likties vilinošāka, paverot iespēju grimt aizvien dziļāk.
bet ko es muldu, man tāpat mācības neiet uz priekšu. es taču pie datora sēžu, stundām ilgi skatos bildītes. laika tāpat nav, neatkarīgi no veiktā darba daudzuma.