nu čau. nevaru īsti saprast, vai ir vērts dokumentēt savu dzīvi. tāpat jau nevienam neinteresē. priekš sevis nav spēka.

centīšos. esiet pacietīgi un ignorējiet paškritiku, jo tā mani pēdējā laikā ēd nost. jā, īstenībā tas ir tas, kas nav gluži kārtībā. es pati.

tikko beidzām pie krekliņa kausēt termoplēves. man ir melna tunika ar daudz, daudz izteiksmīgām, baltām acīm. tas konceptuālajā kompozīcijā, jāsaka, ka visražīgākajā priekšmetā šajā pusgadā. vismaz prieks par to, ka kaut kas notiek, jo skola ir kļuvusi vienmuļa un neciešama. un tur arī rodas problēma - ne mājās labi, ne skolā. es reiz noskaitīju divām - nē, trim - dāmām, kas ar manu grupu tagad notiek - man ir zīmēšana jau 3. gadu pie visnejēdzīgākā skolotāja (džeks ar LEWP) un bonusā gleznošana pie visnejēdzīgākās skolotājas (ExFx WEPL), kuras mērķis kontrolēt katru mūsu otas vilcienu un pārtaisīt mūsu darbus par tehniski vienādiem, pelēkiem, piedzītiem, kopā sagleznotiem, nekontrastainiem. "tipiskiem" mūsu skolas darbiem. tad, kas tad vēl man ir? man ir foto, kur es jau esmu visu vienā reizē izdarījusi. man ir biznesa ekonomikas pamati (svarīgs priekšmets mums!), kuru skolotājai (džeka vai hamleta ar LEWP) ļoti patīk mūs tīšām stresināt un diktēti tik ātri, lai mēs nespētu neko pierakstīt (+ vēl visu laiku izskan komentāri - bet jūs jau esat mākslinieki, jums tas tāpat neinteresē. jūs nesaprotiet.). ah, tad vēl ir angļu valoda, kuras laikā es guļu un zīmēju, un krievu valoda, kuras laikā es tukši skatos sienā un stresoju par to, kā labāk izbraukt cauri, jo neko, neko nesaprotu, un nav ar ko sākt. tad ir sports, līdz kura ir ilgi vilkties. mākslas vēsture, kur skolotāja parasti kavējas ~30 minūtes. pa to laiu paspēju jau sākt zīmēt un vēlāk tāpat nekoncentrējos. oh, jā, protams, ir taču kultūras vēsture un ētika, kura ir sapludināta kopā pie brīnišķā pavlovska, kur es nespēju uztvert ne teikumu! f-a-n-t-a-s-t-i-s-k-i. starpcitu, tieši šīs četras stundas - kultūras vēstures - mani sagaida 11.20. kuru laikā es ēdīšu greipfrūtu. un kas vēl man ir? hm.... animācija! tam būtu jābūt gluži vai svarīgākajam priekšmetam, ja jau jātop diplomdarbam. bet mēs trīs vakar saskatījāmies uzmanīgi un es atkal piezvanīju skolotājam, lai nebrauc lieki, lai nāk pēc nedēļas, jo mums nekā nav. lūk tā. man vairāk priekšmetu nav. man arī prieks ne zīmēt, ne gleznot nav. un cilvēki? kur ir visi mani draugi? beidzot esmu dabūjusi to, ko vēlējos - būt atpakaļ C grupa, bet joks jau tāds, ka tagad viņi visi ir B. Labi, ka ir A&E. Es nezinu, kā izdzīvotu bez jums. bet tāpat, man pietrūkst anitas, man pietrūkst kristas, man pietrūkst zanes, man pietrūkst alises, man pietrūkst tie trīs, kas vienmēr klasē saceļ traci un manī smiekļu lēkmes. tad bija jautri. un bija kur izpausties, visus šos gadus, un kaut kas arī notika! bet velns!

un tad pēc skolas es jau ilgu laiku devos uz dabas muzeju strādāt. labi, ka varēju, īstenībā, jo savādāk būtu ieķepusi savā istabā, savā īgnuma midzeklī un trīcējusi aiz dusmām par sevi. šī strādāšana arī ļoti palīdzēja neuzkost pirms vakariņām. bet nu tas ir ārī beidzies, šodien atklāšana (jā, slēptā reklāma - dabas muzejā atvērta jauna ekspozīcija par zemes, dzīvības attīstību. diezgan forša, vismaz bērniem būs ļoti interesanti, jo ir visādi nieki visur salikti).

un ir mājas. mājas, kur visi mani ienīst, jo esmu fūrija. es arī. tas ir drausmīgi, un ik reizi, kad aptveru savu rīcību, man paliek tāds kauns, tik stipras dusmas pret sevi. es atļaujos par daudz. ne tikai mājās, īstenībā. mans runasvieds ir kļuvis nicinoš, kritisks un aizvainojoš. man ir jāiemācas to visu iestūķēt atpakaļ iekšā, atkal jāmācās sevi neizpaust. jo tas ir lieki, tas tik tiešām ir lieki! kuru uztrauc mani iekšējie, mūzīgie saspīlējumi, pirmkārt, un, otrkārt, tie tikai negatīvi ietekmē citus. man ir jāiemācās nēsāt plastmasas smaidu. es bojāju attiecības ar visiem, VISIEM pēc kārtas! es braucu virsū cilvēkiem internetā, mājās - uz katra soļa!

lūk, mana mūžīgā pretruna. esmu te, cibā ielikusi tieši to, ko es gribu tik ļoti apslāpēt. tas dabiski, KRETĪNISKI nāk ārā. izbeidz. aizžmiedz. klusu. tas nav jādzird, ka tev nav labi. man neko negribās, pat ne dejot, priecāties, lēkāt, pikoties un visas tās bērnišķības, kuras agrāk aizrāva. vislaimīgākā esmu, kad iegrimstu grāmatā, un smaidu - smaidu - smaifu - smaidu - mana pietura, jākāpj ārā. un tas es atveru acis un skatos tajā žļurgā, kas reiz bija sniegs, un aptveru savu pasauli. savu dzīvi. es neesmu nekas, jo man nav nekā. tāpēc nevaru neko dot. tukša?

es jau nojautu, ka noies greizi. visas tās pulēs %$#@&* down the drain.