visus kaut kā sajūsmina tas sniegs (nu jā, ir jau skaisti, taču), bet es kaut kā.. kaut kā paslīdu tam garām, un drebinos.

un tā "tu tik ilgi kasīsi visu termoplēvi ārā! tas ir ārprātīgs darbs! visas tās detaļas.. saproti, tev tas viss būs jāpietur, kamēr vilksi, tad katru mazo jākasa ārā..." ilga 30 minūtes.

and i keep on wanting to kick bella for being such an idiot and ruining perfect moment after perfect moment. i'm entranced again by twilight (anita precīzi atbilst tam, kā iedomājos bellu). so, instead, i spend my time making believe that i'm capable of feeling. reading at buss stops, by tram stops and barely glancing up as i search for a seat to continue my journey down fiction lane. ung, so hollow, but it feels so full.

un esmu veiksmīgi gurnos sasniegusi 38. izmēru (vai tas nozīmē, ka krekliem jau 36.?), kaut arī ar visādām klupšanām. man īstenībā bail par to rakstīt, jo es negribu runāt par ķermeņa izmaiņām, negribu neko dzirdēt. un arī mani visu laiku māc šaubas par to, vai tas tiešām ir stabili, vai tikai tūlīt es atkal nenolaidīšu greizi. tāpēc es nezinu, kāpēc ko rakstu. iespējams, ka nāksies dzēst.