neizdevusies. vispār nesaprotu, kāpēc es vakar rīkojos kā rīkojos. visiem labajiem iespaidiem čau.

aizvien vairāk un vairāk aizrauj tas pērļveidīgais mirdzums, kad ir ļoti tuvināti, gaiši, gaiši pustoņi un klusākas gaismas. un tad tumša tikai dziļākā ēna. šodien tā gleznoju. sen jau tā bildēju. man patīk, kā sanāk. un tu vienā brīdī nonāc pie secinājuma, ka tev labāk patīk gleznot vienai, kad tavas otu kustības un nodomi netiek kontrolēti. tā mierīgi, bez steigas vai bezjēdzīgas vilcināšanās. savā ritmā.

es vairs negribu būt es pati, es gribu to skaisto dzīvi, par kuru stāsta filmās.
(paspēju jau pārdomāt un sapriecāties, ka esmu!)

tas ir tik perfekti, ka tu vari tā iedziļināties, ka pašai šķiet, ka iemīlos, ka pārdzīvoju, ka... es vienmēr tā izjūtu. un kāpēc es viņas pārstāju tik bieži skatīties? es nezinu. es vēl aizvien esmu sapņu pasaulē, ārpus realitātes. man taču bija apņemšanās katru vakaru skatīties. uzreiz gribas dzīvot. es esmu pazudusi, vēl minūtes tā būs, līdz atcerēšos sevi.