vakardiena manī šķiet klusa un mierīga, lai gan mēs gājām pa ielu un skaļi, skaļi smējāmies. man patika tā diena.

rīta pusē ieskrēju gleznotavā ar stundu nokavēšanos. izvilku audeklu, ar žvadzinošām atslēgām lēkāju uz augšējo stāvu, no skapīša izņēmu krāsu kasti un piederumus, aistiepu tos lejā, sameklēju divus ķeblīšus, uzmanīju, lai molberts nekrīt (sakaltušu otu ieliku spraugā), izteicu izbrīnu par to, ka telpā tik tumšs. es stāvu iegriezta tā, ka gleznoju pret gaismu - secīgi, arī man bija vēl mazāk gaismas nekā citiem 9.00 apmākušajā rītā. pieslēdzos pie mūzikas un sāku strādāt. kaut kā neprasījas starpbrīža, un turpināju tā stāvēt, vērot, salīdzināt, ieklāt, sajaukt, izspiest vēl balto, nolazēt, izslaucīt, ievilkt līdz stundu beigām. un tad mēs gājām sagaidīt animācijas skoltāju, pa to laiku es ieskenēju savus zīmējumus. tad, vēlāk, ap pulkstens 13.00 mēs trīs meitenes ieklupām fototelpā, kur viena tāda evija kārtoja uztādijumu, pagaidām tur stāvēja milzīga ar krāsu noķelēta plēve uz balta fona. kaut kādā brīdī mēs trīs izģērbāmies un nostājāmies, mūs apbēra ar miltiem, tad krāsu (zanei bija sakasīti mati), uz mana gurna bija milzīga sarkana peļķe, annai viss bija dezeltens un melns, bet zanei zils. un tad mēs vārtijāmies apkārt un smiadījām, kamēr evija bildēja, un foto skolotājs laiku pa laika smējās par mūsu dullumu. tad pienāca episkā misija dušu meklējumos - rokā zāles atslēga, trīs meitenes skrējām līdz dušām (dežurante pat nepamanīja, ka mēs tādas aizlidojām). un pirmo reizi es biju skolas dušās, omg. tur smird.
pa skolu staigāju ar slapjiem matiem, aizgāju uzrakstīt kontroldarbu par baroka arhitektūru.
evija mūs aizveda līdz darbam. vakar es uz sienas gleznoju zirga evolūciju. bērnībā nebiju no tām meitenēm, kuras brīniškīgi pārzina zirga anatomiju un skricelēja to uz visām papīra lapām, bet nu tagad arī mācēšu.
18.30 izgāju satikt draudzeni tramvaja pieturā. mēs solojām uz akadēmijas pusi, ienācām, nonācām. tas ir tik dīvaini, sadzert ar pasniedzējiem. protams, daudz mani atpazina un izteica izbrīnu, ka roži arī akadēmjas ballītēs migrē. tā bija deja - iekšā, ārā - balkonā, mazajā telpā, lielājā, koridorī, tad kāpnēs, tad pie galda, pie somām un re, jau galva griežās! es jutos smaidīga.

un tad mēs gājām pa ielu un skaļi, skaļi smējāmies. man patika tā diena.

es visu šo nedēļu neguļu. šodien cenšos izdomāt stratēģiju miega ieguvei.

es pamodos, un man salst, un man dreb rokas, un mana darbība un izturēšanās aizvien ir dīvaina, un esmu histēriska.

āāāāāā! es nevaru noticēt, ka zombie walk izdevās tik ideāli. jau sākumā bijām ap 25, vēlāk pievienojās garāmgājēji, domāju, ka ap 70 cilvēku man bija aiz muguras. ārprāts. esmu tik laimīga - tā nebija izgāšanās! un tagad man nav balss, un spēju vienīgi kurkstēt. es gāju pa priekšu un kaucu, klupu un skrēju savā corpse bride tēlā visiem garāmgājējiem virsū. cik feini. atnācu mājās smirdot pēc cigaretēm un alko, bet man bija pofig. esmu laimīga. un pat paspēšu izguglēties, varbūt pat izmācīties rītdienai, un čāpošu 10.00 uz skolu, sasodīts.