tev bija jāaizbēg, lai izdzīvotu.

aiz tevis palika tukšums un līdz ar viņu apziņa, ka man vairs nebūs iemeslu doties pa ielām, kas veda uz tavu astoto stāvu. man vairs nebūs jācenšas atcerēties 47 numuru slīp-šaurajā, haotiskajā rokrakstā, kad stāvēšu (nē, es vairs tur nestāvēšu!) pie nesen ieviestā podziņ-spaidāmā rīka durvju atvēršanai. es taču tikai pēdējā pusgadā tā kārtīgi iemācījos liftā piespiest 8, nevis 6!. mežaparks pēkšni kļūst klusāks, vientuļāks un bezjēdzīgāks.

bet mans saprāts vēl nav līdz galam nonācis līdz šādai apziņai. vēl nē. es katru reizi no tramvaja izkāpjot uz tavu pusi paskatos. bet tu tikai aiz valsts robežām. tikai. tikai tālu, tālu prom, kur tevi iepazīs kā citu meiteni. kur velns vien zin kāda tu būsi, kad tavu vārdu izvēli sastādīs angliski vārdi.

bet, ja nu es tev piezvanītu, es samulstu, un visi jau iepriekš sagatavotie frāzējumi izirtu. manas atbildes sastāvētu no "es nezinu" un domīga klusuma, pa kuru laiku tu droši vien paspētu nepacietīgi klaigātu: "halō!? HALŌ??"



tāpat es tevi gaidīšu. tā klusiņām, bez satraukuma.