vai tā var būt? es beidzot esmu piepildījusi savu laiku tā, kā man tīk: ik dienu man ir ieplānots kaut kas, lai nebūtu mājās vienveidīgi jāsež pie 3d. man pat ir cilvēki, paziņas ārpus skolas.. viss, ko es vien vēlētos. bet jūs zinat, mīļie? es tāpat jūtos tukša. skrienu no koncentrētām stundām pie datora līdz satikšanās vietām, pa ceļam vēl iegrimstot jaukajā grāmatā, kura nesen iegādāta. pleieris saplīsis. jā, es neapzinos realitāti.
un ko, tukšums? iespējams. kad vientulība sāk pārāk dzēlīgi kost, tā var likties. bet šobrīd jūtos piepildīta. atvainojiet - esmu iedzērusi :)

sabīnes prakses darbs līdzināsies tizlam murgam. cik reizes tas nav nobrucis.. un manas zināšanas ir niecīgas: tā, ka Gailāns uz manīm skatās un prasa - Kāpēc tu tā darīji?

kā jums, dārgie kursabiedri?