bet aizvien es vēlos izvēlēties turpināt ticēt, ka visas izdevības izdosies. ja vien tās būtu!

noteikti, ka no malas mana situācija šķiet nožēlojama. tur nekā nav - kādēļ man uztraukties?
tāpēc, ka es atkal esmu visu salaidusi grīste. tāpēc, ka es atkal TURPINU BŪT TIEŠI TĀDA, KĀDA IEPRIEKŠ BIJU.
es jūtos kā tik nožēlojama pretīga TIZLENE. nekā vērta. stulbene! ko es iedomājos!? sevi mānīju ar domām, ka nu neesmu nemaz tik garlaicīga, nepatīkama un nesakarīga.

es varu pateikties tam, kas liek man atkal izjust vilšanos. sāpes. paškritiku. tur nekā nav! bet es vēlētos, lai būtu. kāādēēēļ nē?? mani pārņem sajūta, ka kliedzu vējā! jēl paskaidro. KĀPĒC?

laiku pa laikam mani sajūsmina mans pussabrukušais izmisuma stāvoklis, kas radies tikai tādēļ, ka man nav pamatu, kas izšķirtu manas domas.
vismaz.. mūzika atkal saista. vārdi, ak mani mīļie.. iegrimt var.

es jūtu, tātad esmu. manī dzeļ.