man nav kur skriet. nav kā bēgt.
nav vārdu, kas spētu viņai atvērt acis, jo visi pareizie teikumi ir interpretējami tā, kā viņa to vēlas.
spīdzināša. tīra kā ūdens.
es nezinu, kur likties. tā vienmēr būs.
vai ir jēgas dzīvot, ja nav izejas? jo viss ir atkarīgs no viņas. un tad, kad es būšu izglābusies, viņa vienmēr būs un mani sapratīs kā viņai tīk. mani viņa nedzirdēs. tāpēc visu vērst par labu nekad nebūs manos spēkos. nekad! NEKAD! man tagad ir jāpieņem katra pavēle, katrs "ieteikums", kaut arī cik nepareizs tas novērtēts, no malas vērots. viss! akli un mēmi. runāt tikai to, ko viņa vēlēsies dzirdēt, bet tikai tā, kā viņai patīk. rīkoties, protams, saprātīgi, saprātīgi. pati ar savu galvu, kuras pieredzei jābūt tik pat lielai, cik viņas pieredzei. un tad -

- Tad gaidīt un cerēt, ka, būdama lelle, varbūt visu dzīvi uzkrātie iespaidi mainīsies, un es tomēr būšu pieņemama.

es baidos no zālēm, jo tad tikai kļūs vienalga. uz brīdi es aizmirsīšu, cik es esmu slikta, bet tas jau mani neizlabos. man gribēsies ēst. tie ir tikai māni, tikai māni...

es gribu īstas sāpes, lai to nejustu. bet tie arī būs māni. tikai māni.


nav man te vietas. nekur nav vietas. visi ceļi ved no mātes. neiespējami. nav! un beigas.

pretrunas ir absurdas