ar katru mēnesi smagāka.

acs kaktiņos iedzeļ man pazīstamā stindzinošā sāpe un aiz haotiskās mirkšķināšanās slēpjas kamols kaklā.

jā... jā.. tā ir, jums taisnība, es zinu, ka esmu muļķe. man tik ļoti sāp, kad man to saka, jo es atkal atceros, cik esmu nepareiza. tādi vārdi ir tikai kārtējais pierādījums.


varētu izplūst apnicīgajā paškritikā. šoreiz nē. paturēšu sevī.

ES ZINU, kā visiem tas krīt uz nerviem, bet neviens nekad nav padomājis, kā ir dzīvot ar ko tādu. visiem droši vien liekas, ka man patīk sevi kritizēt. ka es jūtos labi kā stulbene, muļķe un viss cits, ko parasti gāžu sev virsū. viņi nemaz neiedomājās, ka man pašai tas ir sen apnicis
bet kā lai izslēdz prātu, kā lai atslēdz domu, kā lai norij sāpes?

bet mana dzīve taču ir tik laba! kā mammai tīk man atgādināt - man vienkārši iet pa vieglu. nemāku novērtēt lielo māju, ģimeni, draugus, kurus satieku reizi mēnesī, to stulbo talantu, kas liek visiem pret mani vēsi izturēties kā pret- es nezinu- svēto! ak, kā man riebjas, ka es esmu kā stikla figūriņa! tik pat ļoti, cik man riebjas, kad es atstāju iedomīga cilvēka iespaidu. tiem vēlos atvērt acis, ka esmu cilvēks. esmu ne vairāk spējīga kā citi. īsta. aizskarama. neesmu papīra lapa, kuru tu izvelc, sašvīkā un saņurci.


pēc visas izplūšanas es aizvien neesmu nonākusi pie secinājuma KĀ ir jābūt, lai es būtu laimīga.

es tiešām nezinu