pa retam tomēr parādās prieks, kad pēc garas, garas skolas dienas un vēdera krampjiem lēni un sāpīgi atgriežos mājās. Es īsti nesapratu pat kuras sāpes ir krampji un kuras - ēstgriba. Tagad nu kuņģis šķiet pilns līdz mālām ar paštaisīto karsto ābolkūku tā, ka jau otro stundu nevaru neko ieēst...

anita atbrauca, un es varu vairs nejusties nevienam nederīga!