divi vārdi izripo no tavām lūpām, un mans smaids ir zudis. smilšu graudi izkaisīti pāri gludām virsmām.
tev pietiek vien ar to, ka tu atnāc un neredzi, vienmēr akla un pārliecināta par savu gaišredzību.

pēkšņi man kļūst vienalga.

man vajag tumsu un tukšumu, jo tas ir viss, ko es spēju no sevis izvilkt. smacējošu plīvuru un aukstu gaisu, tik tīru, gludu un bezgalīgu, ka nav pat ne putekļa vai lieka diega kur tverties.
griežos atpakaļ, bet prāts stingri tur manu galvu ciet un neļauj, neļauj atcerēties. tikai būt un reizē arī nebūt.