Gleznošana brīvā dabā -5 grādos, izrādās, ir neprātīgi. Ļoti neprātīgi. Ļooooti...

Pagājušonedēļ pārgājienā noskatīju vietu mežā, tajā pašā dienā skrēju nopirkt rāmi un sagatavot audeklu (un aizņemties skavotāju no tuvākā kursabiedra). Toreiz bija tik skaista saule.. sniegs bija sācis tā pamatīgāk kust, un sūna likās koši, koši zaļa.
Gaidīju nākamo saulaino dienu. Šorīt debesis izskatījās tik optimistiski zilas.. sāka snigt, bet tomēr aizbraucām. Apbruņojos ar džemperiem, siltāko mēteli, jaku, zeķēm, pirkstaiņiem un gumijas cimdiem (lol) un tēju. Un 120x50 cm audeklu.

Gājām. Gājām, gājām, gājām. Kā es jau biju nepārtraukti teikusi (un es jau biju pamatīgi satraukusies), mums bija jāstāv un vietas un jāgaida ~10 minūtes, lai mākoņi pazustu, lai varētu novērtēt vietas gleznošanas potenciālu. Beigās man laikam apnika un es atradu nu it kā piemērotu vietu.

Pirksti sāka salt jau tad, kad spiedu krāsas uz paletes.

Es tur stāvēju trīs mokošas stundas ienīstot visu un cenšoties ātrāk uzgleznot to sasodīto mežu.. Visu turpceļu biju uztraukusies par ieceres pār-sarežģītību, un bija arī. Es mīņājos, dusmīgi atcirtu jautājumus un centos gleznot ātri. Man sala pirksti. Man histēriski sala pirksti. Tad pat sāka salt pēdas, viss bija kļuvis nejūtīgs. Es centos ātrāk, ātrāk pabeigt. Ātrāk! "Varbūt pabeigsi mājās no fotogrāfijas?" "Nē!!!", kliedza Sabīne, un turpināja histēriski jaukt krāsas. Uff. Es skrēju augšā lejā pret kalnu, kad saule atkal nozuda, bet pēdām tas nelīdzēja.

Pienāca brīdis, kad glezna bija ok, bet - galvenais - es vairs nevarēju izturēt aukstumu. Tam sekoja 15 minūšu atpakaļceļš pa ledu :D

Dzīva esmu, satuntuļojusies, bet TAS nu bija pārāk ekstrēmi...
Rezultātu rīt nobildēšu. Tur vēl vajag šo to labot, bet šobrīd man nu vispār negribas uz to darbu skatīties. Glezna jau tāda neslikta, kā parasti - ir uzsvars uz gaismu laukumiem. Tomēr neesmu apmierināta. Ar šādu darbu es negribu lielīties, turklāt tā saistība ar pikaso ir... nulle! Šitā stipendiju iegūt neizdosies :D