ir dienas, kad es uzvedos gluži kā mūsu biznesa ekonomikas skolotāja. šodien, kamēr urbos video montēšanā (ir tīīīk ilgi noskatīties, atrast mazo pareizo daļiņu un visu kārtīgi ievietot), mans tētis ienāca un prasīja līmlentu. es gribēju zināt, kam viņam to vajag (jo man iespējams nav atbilstoša), pa to laiku šis rakājās tur, kur līmlenta nekad nav bijusi. atbildi nesaņēmusi, es norādīju, kur līmlentas stāv, piebilstot, ka man ir tikai baltās. tad viņš man beidzot, pirmo reiz šinī kursā, uzprasīja, kā man iet ar animāciju un, godīgi sakot, es atbildēju nepamatoti aizvainotā balsī, spēcīgi uzsverot to, cik ļoti man nepatīk iesāktā ideja, un ka nekas neatliek, kā vien censties uzlabot iesākto. un tad! viņš BEIDZOT uzprasīja, vai nevarot apskatīt kaut ko? ha hā! es teicu, ka man nekā rādāma šobrīd nav. viņš man arī šodien zvanīja, prasīja, kas notiek ar sīkajiem un vai es esmu pabarojusi. ja es nebūtu, es būtu ļāvusi mazajai māsai un brālim sēdēt badā, novārtā. nu gan. mani aizkaitina šie atgādinājumi, tā it kā tiktu apšaubīta katra mana rīcība. tad es atbildu necilvēcīgi asi un kretīniski cilvēkam, kas nemaz to nav pelnījis.