grauz sakaltušās drupačas, kas iesprūst rīklē

manā grāmatā tu jau esi ierakstīts katras lapas augšgalā. Pēdējās rindkopas beigas ik dienu atkārtos to pašu savādo naidu. tā ir tik pat smaga doma, kā mīlestība, kuras man trūkst sen. gan tev tāds gods nekad nav piešķirts.
bet es nespēju pievērsties kam citam, tikai spiesties un strādāt. tad atkal iegrimt neražīgā, sāpju pilnā darbā. es visu ienīstu.

-un jūs? ha, ha! nē, es nekad nejutīšos brīvi. es jau tāda nevienam nepatīku.