bieži vien, kad es ievietoju kādu savu bildi internetā un saņemu komplimentus no virtuālām personām (kas nereti pazīst mani tikai kā interneta personību), es sajūtos neērti. viņi iztēlojas, ka esmu skaista - tāda, kāda redzama visās tajās bildēs. it tā bālā lelle būtu dzīva!

un ik reizi, kad pasaku 'paldies! c:', es klusiņām pie sevis noskaitu - īstenībā dzīvē es tāda neizskatos. tas viss ir fotošops. man nav izcili blondi mati, man nav bāla sejas āda. mana seja ir īpatnēja, nu nemaz "tipiski" skaista. mans augums arī neatbilst nekādiem skaistuma kanoniem, ja nu vienīgi atgādina vecmeistaru apaļīgās sievietes. bet, ja pagaišina pustoņus un patumšina ēnas, liekas, ka mani klāj porcelāns. un kurš tad liktu neglītās bildes. reālās. īstās. dabiskās. fuj, es nespētu uz sevi paskatīties, zinot, ka vienmēr visu var uztaisīt perfektāku. tie divi tēli nav salīdzināmi - parastā, intuitīvā paskata sabīne un tā otrā, kas internetā liek skaistas bildes. man katru reizi ir kauns. tā vienkārši neesmu es. tā ir mākslīgā persona, kuru esmu radījusi.

Garastāvoklis: gah! gaidu, lai nožūst