bioluminiscence

Dažbrīd es domāju un gaidu, kad nāks vēl kāds sāpju vilnis, ka piepeši es jūtos pārāk labi. Vai tiešām būtu pienācis tas brīdis, kad es bez aizsargreakcijām varu vienkārši ļaut mīlestībai sevī būt un reizē dzīvot ar principiem, kas šajā gadījumā nozīmē netikšanos, nekomunikāciju? Jo ja aprakstam tiešraidi no Marijas ielas, es mīlu un tas nekas, ka nevaru būt kopā. Varbūt arī šajā sfērā ir pienācis tas moments, kad es ļaujos notikumiem, pieņemu, necīnos tālāk, sastopoties ar daudzkārtēju pretestību.

Dženetas V. grāmatā.. laikam 'Bākugunī', bija saruna, kurā viens vaicāja otram, kas viņai ir jādara, kad viņa kādu mīl. Atbilde bija: tev tas ir jāpasaka; tu vari būt tikai savs godīgums.
Es nepateicu normāli vakar, bet es Pateicu.

Šī ir viena no grūtākajām lietām, ko jebkad esmu darījusi.

Izejot no rimi pēc krusām un pērkoniem, jutu visas savas kedu nepilnības. Pārsimts metrus mēģinot izvairīties no mitrumiem, atmetu ar roku un sāku brist pa visu dziļāko. Kājas sarkanas, kedas sasniegušas maksimālo piesātinājuma pakāpi un iekšējais bērns happy.

Es esmu ļoti, ļoti noguris.
Velējos uzrakstīt par sevi, kas minēts starp rindām, par sevi, kuru ‘nedrīkst’ pieminēt tieši cita tekstos. Par šodienas mirkļiem kā plaukstām līdzīgiem ziediem. Par siltuma viļņiem konstantas temperatūras telpās, bet vairs negribu. Es ļoti noguru.

Dienas ir sajukušas, universitātes ir rītdien. Viņa jūtas slikti, es jūtos slikti. Braukšu uz kalngali, tur ir pastaigu taka un mežs. Kopumā tur nav rīgas un tās ierobežotās pastaigu iespējas.

Mazliet uz vecāķu pusi esošā kafejnīca Miers īslaicīgi slēgta.

Pareizais, ne-vieglais lēmums. Lēnām sāku to aptvert.
Pirms miega skatīšos pa logu, raudāšu, meditēšu un kādu brīdi glaudīšu sev galvu kā kaķim.

Pēc spēcīgām dusmām uz visumu un nesapratnes, es attapos zobārsta krēslā. Divas sejas pārliekušās pār mani, gādīgi, raizīgi. Dara visu, lai man būtu labāk. Man piepeši kļuva ērti, mierīgi.. Skatījos uz seju un gaismas kombināciju virs sevis, un jutu sākam nākt miegu. Uz mirkli apsvēru, kāpēc neļauties, ja ne attēla domās ar urbi, kas piepeši iegrauzīsies vaigā vai citās gļotādās.
Es joprojām nezinu kādēļ, bet par mani gādā.