bioluminiscence

Ļaušanās atnāca. Pēc daudzu stundu bēgšanas, seriāls beidzās. Pēc visiem ego, kas gribēja justies aizvainots, dusmīgs, sāpināts, pamests, plusus meklējošs, es nejauši nonācu ciklona vidū. To ir grūti aprakstīt, līdzīgi kā Ošo jau 30 lappušu garumā mēģina izskaidrot, kas ir meditācija.

Joprojām domāju par gundegām centra puķu kastēs un hiancinšu sīpoliem, kas Elizabetes ielā iestiprināti grimoņu zaros. Par pasauli, kurā mēs gribam ziedēt uzreiz, bez augsnes, bez dīgšanas, plaukšanas; mums interesē tikai galapunkts, zieds, par kuru just viegli dziestošu prieku. Protams, ne jau visiem un protams mazliet klišejiski, tomēr (man) visskaistākie ir cilvēki, kuri ikdienas vienmuļībā ir tikpat ļoti ciklona vidū, cik brīžos, kuros pienācis kāds īstenojums.

Rīta sarunās ar H. sapratu, ka balss pēc diennakts, kas pavadīta vienatnē un nerunāšanā, ir viegli aizsērējusi.

Šodien manī nav neviena taureņa.
Instagramā uzpeld teksti par ļaušanos sāpēm, bet es vairs pat nezinu, kam ļauties. Trulā miglā starp paviršām seriāla sērijām, gultu un virtuves nešanu uz istabu, es nezinu. Saule aiz loga kairina kā mīļākās grupas koncerts tepat aiz loga. Un es izeju, uzvelkot mīļāko kreklu, nodurtu galvu paņemot cigarešu konstruktoru. Dodoties uz miera vietu, zaļums un tīši nestādītie ziedi mazliet iespiedās aiz oderes, mazliet. Es zinu, ka dziļāk es esmu pateicīga sev, es zinu, ka beidzot tā ir rīcība, kas apliecina, bet es tā nejūtos. Ne šobrīd. Tāpat nevēlos turpināt neko no savas dzīves šobrīd, man šķita, ka mēs esam vienā komandā, visum, bet pagaidām es to stipri apšaubu. Ar nepacietību gaidu, kad tu man parādīsi, kādēļ es šobrīd maldos.

Nopietni apdomājot, vai frāzē 'ardievu, sekss' seksa vārdam jālieto viens vai divi s burti, pieticīgi pasmaidu. Bet nu jā, arī Jēzum šis laiks nebija viegls.

Tas nav jauns sāpju vilnis. Tā ir viļņveidīga iemīlēšanās sajūta, izšūta cauri dienai, no oderes-uz virspusi-uz oderi. Cita manis daļa arhīvos atgādina, ka mēs neesam un lūdz izskatīt nodomu nogriezties pa kreisi uz E. ielas. Atceries, ka galu galā šeit visticamāk paliksi tikai tu. Šoreiz.. prātīgāk sniedz sevi, izslēdz domas un sajūti.

Dažbrīd es domāju un gaidu, kad nāks vēl kāds sāpju vilnis, ka piepeši es jūtos pārāk labi. Vai tiešām būtu pienācis tas brīdis, kad es bez aizsargreakcijām varu vienkārši ļaut mīlestībai sevī būt un reizē dzīvot ar principiem, kas šajā gadījumā nozīmē netikšanos, nekomunikāciju? Jo ja aprakstam tiešraidi no Marijas ielas, es mīlu un tas nekas, ka nevaru būt kopā. Varbūt arī šajā sfērā ir pienācis tas moments, kad es ļaujos notikumiem, pieņemu, necīnos tālāk, sastopoties ar daudzkārtēju pretestību.

Dženetas V. grāmatā.. laikam 'Bākugunī', bija saruna, kurā viens vaicāja otram, kas viņai ir jādara, kad viņa kādu mīl. Atbilde bija: tev tas ir jāpasaka; tu vari būt tikai savs godīgums.
Es nepateicu normāli vakar, bet es Pateicu.

Šī ir viena no grūtākajām lietām, ko jebkad esmu darījusi.

Izejot no rimi pēc krusām un pērkoniem, jutu visas savas kedu nepilnības. Pārsimts metrus mēģinot izvairīties no mitrumiem, atmetu ar roku un sāku brist pa visu dziļāko. Kājas sarkanas, kedas sasniegušas maksimālo piesātinājuma pakāpi un iekšējais bērns happy.

Es esmu ļoti, ļoti noguris.
Velējos uzrakstīt par sevi, kas minēts starp rindām, par sevi, kuru ‘nedrīkst’ pieminēt tieši cita tekstos. Par šodienas mirkļiem kā plaukstām līdzīgiem ziediem. Par siltuma viļņiem konstantas temperatūras telpās, bet vairs negribu. Es ļoti noguru.