bioluminiscence

Kad gribas staigāt pa vecrīgu un ar putekļu sūcēju izvakuumēt benčikus no bruģa starpām.
Japāniski šo sajūtu noteikti apzīmē viens ķeburs.

Nekur citur tu nebeidz virtuves dežūru, dejojot pie elektrības tb komūnas biedra uzkonstruēta sintezatora skaņām. Pasaka tiešraidē.

Man ir par maz stundu, man gribas daudz. Grāmatas, intervijas, savas mākslas, maģistra ekstāzes, jauno online kursu par savas patiesības paušanu, viesu namu, Portugāli un Transsibīriju, jaunas prasmes un angļu valodas runas drosmi etc. Un ģimeni.

Šodien, šovakar es jūtos mazāk vientuļš. Vakardienas rīta introvertuma skābums iespiedās dziļi kārpās. Es ceru, ka es mazāk ceru. Impregnējos kā elektrības stabs ar meditācijām, apzinātību un visu to, par ko gribas runāt arvien mazāk, jo galu galā viss noslaukās kā pabeigta mandala un paliek vien neraksturojams klusums.

Reizēm tie nav mazuļa soļi, reizēm tā ir embrija nekustība. Driftēšana iekšējos ūdeņos.
Lēni un prātīgi. Viss būs labi, bet vēl būs arī slikti.

Uzliku korķi puspudelei izdzerta sidra. Vairāk kā puse dienas bija laimīga.
Noliku 4 loksnes tualetes papīra zem spilvena.
Metru pa metram, palēnām.

Skatījos uz zobu diega kastīti, neticami, ka tur ir 50 m
Kā būtu katra vakara gabaliņu nolikt blakus pamatskolas 60 m skrejceliņam. Mūku sprints.

Es iešu restartēties.

Pasmaržoju pusdienas pannā un jūtu nelabumu. Izberu tās kompostā uz balkona, uzsmēķēju. Brīvo sajūtu nomaina atskārsme, ka šis patiešām ir viss. Atkal beigas kaut kam, kas nebija līdz galam sācies. Mazgājot traukus, domāju atlikt raudāšanu vakaram. Pie pēdējā trauka slaucīšanas, jūtu acu nesaturēšanu. Aizeju pie Harija, aiztaisu durvis un ļaujos. Sēžot pie loga, pastiepju rokas pie radiatora, tas ir auksts.

Kaut kur pa ceļam uz Aspazijas bulvāri skanēja this will be the day that I die, un es smaidīju. Viņa netic citām dzīvēm, bet es gaidu nāvi kā pelnītu atvaļinājumu.
Lai nu kā, kaut kas šodien nudien mirst.

Viņa piedāvā tikties. Šodien, tomēr rīt. Faktā, ka es to vēlos, nav šaubu, bet ir atšķirība starp vēlmi un izvēli. Es piekritu vakardien, tobrīd es ļāvos vēlmei, neskatoties uz šaubām. Tādos brīžos es tikai vēlos ļauties, baudīt mīlestību, neskatoties ne uz ko citu. Šie mirkļi ir kā izgriezti no laika. Tajos neeksistē šaubas, vērtības, sirdsapziņa vai kas cits, es uz ierobežotu laiku tikai baudu to, pēc kā ilgojos. Kad apstākļi mainās, kad viņa atraksta, ka tomēr dosies mājās, sākotnēji es jūtu vieglas dusmas, vēlos atteikt citas tikšanās iespējas. Pēc tā sajutu vēlmi iepauzēt, pameditēt.
Šodien dienasgrāmatā rakstīju, ka koncentrēšos uz to, lai rīkotos saskaņā ar savām vērtībām, būtību. Plānu maiņa, gan šī, gan citās reizēs, ir tie apstākļi, kas bīda mani.. bīda mani sajūtās, no kurām gribu vairīties.

Atceries, es teicu, ka varētu uzzīmēt shēmu šai situācijai:
- Es mīlu tevi un gribētu būt kopā. Vai vismaz aiziet uz īstiem randiņiem un skatīties, kā tas izvēršas.
- Tu nevēlies būt kopā. Tu gribi draudzēties, pavadīt laiku. Reizēm pamīlēties.
- Es vairs nevaru atgriezties drauga pozīcijās.
- Pēc 2,5amorijas piedāvājuma, es negribu būt arī oficiālais plāksteris/mīļākā.
- Tu gribi draudzēties, es draudzēties+.

(It kā vienkārši), jo galvenās vajadzības ir atšķirīgas. Atšķirības, kas rada nevieglas sarakstes, cikliskus pārrāvumus, evakuācijas. Nu labi, tos nerada tikai tas. Izmantojot uz sevis 5 kāpēc metodi:
Kāpēc es turpinu, ja pamata lietas atšķiras? Es turpinu, jo es ceru, ka kādā brīdī kaut kas mainīsies.
Kāpēc tu ceri, ka kaut kas mainīsies? Man šķiet, ka tad, ja es 'padošos', es varbūt vairs neatradīšu kādu citu, kuru mīlētu. Tas notiek reti.
Kāpēc tev šķiet, ka neatradīsi? Jo man ir bail ļauties intuīcijai, plūdumam jautājumos par attiecībām. Kaut kādā mērā man vienmēr bijis ļoti jācenšas, 'jāpelna' mīlestība. Lai gan jau kādu laiku apzinos savas 'anxious attachment' lietas, es nereti joprojām rīkojos saskaņā ar tām.
Kāpēc tev ir bail ļauties? Jo tāds musturs manī vienmēr ir bijis. Man ir jābūt pieejamai, jāpūlas, jābūt pacietīgai, jāpaciešas un varbūt tad..

Galu galā.. tas viss ir savijies ar lielo traumu. No nervozās pieķeršanās perspektīvas, ja es ļaušos, ja rīkošos saskaņa ar savām vērtībām, es riskēju zaudēt sev tuvākos cilvēkus. No bērnības skatu punkta - tos, kas gādā par mani, kas, kā rezumēja Simona, neapzināti nozīmē dzīvības un nāves jautājumu. Jo bez vecākiem pastāv iespējas aiziet bojā. Tādēļ tas ir tik grūti, tādēļ tas ir kā kaut kas izgriezts no laika. Zināma manis daļa joprojām rīkojas saskaņā ar traumu, bet otra apzinās, ka lietas ir mainījušās. Tā apzinās, ka tas vairs nav dzīvības un nāves jautājums. Tā apzinās, ka man nav jācer, jo ja kaut kas ir lemts, tas notiek.

Es gribu sevī jaunu musturu.

Vakardienas vēstījumu laiks.
Izlasītais, kā viņa to sauca, spēka kārtī un cilvēkdizaina sarežģītajā shēmā.

Viņi saka, laid vaļā pagātni. Akūts svarīgums dzīvot tagadnē. Tikai tā es eju kā pa diedziņu.
Varbūt tādēļ es visiem tā uzplijos ar Tolli.