bioluminiscence

Nereti, kad esmu uz tagadnes viļņa, dzīvei atgriežas pirmreizības sajūta. Es pirmo reizi iebāžu pirkstu ziedā, pirmo reizi sagaršoju cigareti, pirmo reizi dzirdu ūdens ciskas sitamies pret tilta balstu.

Šodien man gribas pirmo reizi braukt ar autobusu, bet es braucu septiņtūkstošo.
Berģos aiz depo top ‘pozitīvo atkarību telpa’. Tas tā, bet es tikai gribu jūs laikus brīdināt.

Arkādijas parkā nav ceriņu.

Pēc vakardienas universitātes, vakars drudzī. Mazajā meditācijā pirms miega ar elpu izjaucu drebuļu un zosādu ritmus. Virpinu telefona austiņas kā rožukroni.
Vārot tējas podu no rīta, izeju uz balkona. Vasaras lietus gaiss, mana iecienītā marka. ‘Lietus laikā gaisā nonāk neskaitāmi augsnes mikroorganismi, veidojot unikālu smaržu. To vidū arī penicilīns.’
Drudzis ir rimies bez zālēm, bet kakls ir pilns ar nātrēm. Otrēji atceļu interviju, runāt nav viegli.

Jau vairāk nekā diennakti neesmu dzērusi kafiju.

Banāns rītausmā ir garšīgāks. Atgādina rabarberu debestiņu.

Protams, es arī domāju, nereti caurlaižu liela apmēra skumjas. Vai trenējos neidentificēties ar sāpēm desumaižu un randiņu nakšu materiālos.
Tas lielā mērā izdodas ļoti labi. Lielā mērā es esmu laimīgs vai neitrāls. Šorīt nedaudz nē.

Pie virtuves galda Lienei saku, ka šodien man būs pensionāru grafiks. Kakls smeldz, visi muskuļi noskumuši pēc kartupeļiem, pastaigām, jogām, steigām. Pagulēšu un pēcāk došos uz tuvāko parku apsildīt miesu. Brīvdiena.
Skaistumu gan steigā, gan lēnumā.

Fun fact: gūža pēc vakardienas jogas nu jau pusi dienas nekrakšķ, karpālais kanāls.. brīvāks.

Lēnums, saule, drudzis un reiboņi. Smagā artilērija ibumetīns ir ceļā.

Pārguris guļu un sapņoju. Sapnis nav par to, kas būs, sapnis notiek tiešraidē. Ārā kaut kas vētrojas, bet esmu siltumā, mīkstumā, mājās.
Tāpēc man tik ļoti patīk malas, ekotoni. Tu esi vētrā, bet drošība, neaprakstāmi valdzinoša sajūta.

Uz kājas cieta, neizspiežama pumpa, ceru, ka ne vēzis. Man gribas šeit būt. Smēķēšana kā parasti nekur neskaitās, protams.

Bija savādi redzēt Līgu smaidīgās bildēs. Vienmēr pie akadēmijas domāju, vai kādreiz nejauši nesaskriesimies. Tas būtu savādi, bet lai nu kā, kaut kas skaists man atmiņās par viņu.

Šorti vai kā, bet aukstums nepamet. To neaptur pat senlatviešu dievs vilnas zeķes.
Kā racionāls risinājums šķiet mīlēšanās ar sevi.