bioluminiscence

Viņa izskatījās ziedoši. Smaržīgi.. laimīgi.
Pirmās 20 minūtes ceļa nevaru beigt redzēt priecīgo seju.

Aizstāvēju.
Bija zini kā.. jā, no ļoti liela satraukuma līdz zinātniski-filozofiskam frīstaileram beigās. Galu galā.. aizstāvēšanas komisija, kurā nebija neviena humanitāro vides zinātņu pārstāvja, mani īsti nesaprata. Par spīti diskursu, dabas vērtību vienkāršojumiem un laika limitiem.
Pēc viršu burgera pastaigas ar Lauru, caur svelmi un piedzelzceļa džungļiem dodamies noskaidrot savas atzīmes. Satiekot pasniedzēju, viņa paziņo, ka galu galā ir 9. Viegli jestrā noskaņojumā skatoties uz mani, viņa atzīst, ka praktiski neko nesaprata un ir pārsteigta, ka esmu izvēlējusies tādas tēmas, ņemot vērā manas matemātiskās domāšanas spējas. Neko daudz neatbildu uz to.
Kopš recenzijas saņemšanas, kurā bija ielikts 9, domāju, ka pēc aizstāvēšanas noteikti būs 10, jo tomēr divas zinātniskās konferences, kas ir plusi.. Neliegšu, ka jutos skumji par to, pat ja cipars vien. Manot, ka neskaitāmas reizes vieglākiem darbiem, aci tāpat vien mirkšķinot, tiek likts 10, jo tie ir par piesārņojumu, par zvaguļiem un upju atjaunošanas projektiem. Dodamies iedzert, pat ja svinēt mazliet nevēlos.
Kaut kur krāsainajos dzērienos, sāka atklāties vairāk. Atmiņas par esejām stipendiju saņemšanai, kuras visi uztvēra tik nenopietni, ka man gribējās tās padarīt par ko nozīmīgu, nezinu, dziļas pašpatiesības atspoguļojumu. Tajās es vairākas reizes minēju apbrīnu pret ļaudīm, kas visu savu dzīves folderi spēja pievērsties kā viena pētīšanai, fokusēties uz ko šauru, līdz par to ir zināms tik daudz kā nevienam. Atceros, cik magnētiska vēlme bija (vai ta vairs ne?) atklāt savu nišu, kuru konspektēt līdz burtnīcu grēdām. Visas pagaidu fokusa tēmas, atkritumi, permakultūra, fitoremediācijas un kas tik.. gribējās paskatīties kādu brīdi uz to, bet ne palikt pavisam.
Un tagad.. nejaušā veidā es atklāju, ka mana niša ir kopuma izpēte, ne atsevišķa objekta vai procesa. Objektu savstarpējās saiknes un to nozīmes. Jā, mana galva māk matemātiski, ja vēlas, bet tas nav tas. Es vēlos kopumu, ar visu tā sarežģītību. Un tieši to es pētīju, būru kārtu pa kārtai, līdz nosacītā darba sarežģītība kaut vienkāršotā veidā spēja atainot vienas mazas pasaules daļas kompleksumu. Diemžēl pārējie klausītāji šodien bija viena objekta fokusa personas. Galu galā.. tas nekas, mēs tikai esam atšķirīgi.

Netipiskā kājas daļā visu dienu iemeties viegls krampis. Vairāki cilvēki dziļi emocionāli atklājās, interesno.

Sarežģīti.
Pāreja uz pazīstamo spirāles loku.

Šo piecu gadu laikā ne reizi tā nebiju jutusies mācoties. Protams, pārāk mazs miega strēķis un trigeri, un citi faktori. Viļņveidīga panikas lēkmju sajūta, kurās siltums atkāpjas no ekstremitāšu galiņiem un pasaulei zūd fiziskais satvars, viss reibst. Nepazaudējos sajūtā, tomēr tā turpināja atgriezties. Atbildot tai, ar vārdiem tvēros pie cilvēkiem, ar skatienu uzskaitīju, nosaucu objektus. Salātlapa, kaste, kūdra, salātlapa. Pāri plūstoša apziņa, kurā es nevarēšu, es nespēšu, varbūt es sajukšu prātā un zaudēšu kontroli vai, iespējams, nomiršu.
Centība fokusēties uz vārdu virknēm analfabētiska, realitāte te dziest, te atgriežas. Zināma vientulība, tomēr ne nepatīkama. Visi aizdevās uz brīvdabas muzeju. Laikiem ļoti bail.

Cīnoties par vārdu virknēm kādā mirklī nolemju doties meditēt un pagulēt. Sirds aiz krūts reivo, cenšos saplūst ar meditācijas balsi. Pēc tās guļu klusumā, cenšos nolaisties sāpju pašā mezglā. Kādēļ man ir bail.. viss jau ir, tie ir tikai labojumi, ja vēlies vēl slīpētāk, tev ir laiks vēl ir, bet man ir bail.. no kā tev bail? Kas ir tas, kas sāp?
Man bail, ka nevarēšu tā uzreiz uzrakstīt jaunu ar atsaucēm, argumentiem un secinājumiem žonglējošu nodaļu. Vēl vienu kopsavilkumu kopsavilkumam. Kāpēc tu baidies no neuzrakstīt? Man šķiet, ka nespēja to paveikt liecinās par to, ka neesmu gana gudra, spējīga. Kāpēc tev bail nebūt gana gudrai un spējīgai? Man bail, ka tas piešķirs man attiecīgu vērtējumu. Kāpēc tev šķiet, ka tas piešķirs vērtējumu par tevi? Jo tā ir bijis.

Pēc pašdziedes sesijas atgriežos pie darba. Laboju un laboju līdz paliek tikai uzrakstāmā nodaļa. Panika vieglā formā atgriezās jau pirms tās.. Sēžu un skatos uz divām nīkulīgajām rindkopām, tramīgi meklējot papildus atsauces, kuras nedodas rokās. Nodzēšu tekstu un sēžu. Apzinos, ka tas nepiešķirs jaunu jēgu nedz darbam, nedz man. Tiem abiem tā jau ir. Es esmu noteicēja par savu darbu, un, lai gan būtu jauki spēlēties ar argumentiem, šobrīd tam nav kapacitātes. Visa ir par daudz.. man vajag atpūtu, man vajag rūpes par sevi. Aizsūtu pasniedzējai ziņu par savām sajūtām, veiktajiem labojumiem, atzīstu, ka nespēju to šobrīd. Nosūtu un ateju no datora..
Pēc nepilnas stundas viņa atbild, ka viss ir labi.. labojumi ir korekti un iesaka man izgulēties, pārlasīt no rīta un tad iesniegt. Sirsnība, sēžu un asarās smaidu. Man vairs nevajag ārpuses vērtējumu, es vienmēr sev likšu 10. Tās sajūtas.. man šķiet, ne daudzi to spēj saprast. Es raudu, es vēl nesaprotu, ko esmu paveikusi ar tādu rīcību. Uz mirkli es sajūtu tieši to atšķirību, cik tālu esmu nonākusi, cik daudz esmu paveikusi. Ne tikai pētījumā, bet tajā.. kā sniegt sev mīlestību, drošību.

Smaidu. Pēc mirkļa atbrauc Laura. Runājoties trijatā ar Lieni, Laura atgādina man manus cilvēkdizaina faktus. Viņa min sarunā, ka pēc tiem, manas dzīves uzdevums ir atgriezt cilvēkos saikni ar dabu. Un tas ir tieši tas, kur esmu, akadēmiski un ārpus. Neskatoties uz visu resursu izsmēlumu, jūtu ieplūstam milzu iedvesmu. Tas ir tieši tas, ko es turpināšu. Es nezinu, kā tas būs, vai man izdosies īstenot grāmatu mājas/miera ostas nodomus vai man izdosies atšifrēt latviešu dabas vērtību diskursu kodolus.

Es nezinu, bet man gribas citiem parādīt to, ko jūtu es. To, ka cilvēks nav invazīva suga paradīzē.

Joprojām sajūta, ka viss ir kārtībā.
Ir aizdomas, bet jautājumus neuzdodu.

Pēc raudāšanas un vakarnakts miega avansa atdošanas, atgriezās iedvesma. Paredzamais brīnums, kad nosauc vārdos to, kas fonā veido nemitīgu skumju sajūtu vēderā. Rakstu lapu pēc lapas, piepeši visi vadiņi un pētījuma atsevišķās daļas saslēdzas vienā virknē. Vismaz tā šķiet šovakar, kas zina, kā būs pārlasot rīt. Komūna palēnām atdodas miegam, bet es atnesu galda lampu uz dzīvojamo istabu. Siltākai gaismai.
Steigā veru vaļā cibu un nejauši atveru violeto lapu. Biežāk lietotā klabes adrese, protams, ir viņas profils, kuram atsekoju jau pirms vairākām dienām. Protams, izlasu visu, ko nebiju vēl.. Viegli trīcu pēc tam, nav ne mazākas jausmas kādēļ. Pirmīt, pirms lasīšanas, iedvesmu zenītā nedomājot paņēmu telefonu un aizsūtīju apskāvienu, pēc brīža izdzēsu to.

Es neticu tam, ka kāds zaudē jebkuru cilvēku. Nezaudē arī tos, kurus vēl nepazīst, kur nu vēl tos, kuri ir/bija svarīgi. Bet, runājot cilvēciski, droši vien jā, es kaut kādā mērā esmu zaudēta. Es esmu par vecu, lai spēlētos, lai slepenotos, lai tikai caur abpusējiem flirtiem teiktu un beigu beigās nepateiktu, paturētu pie sevis to, kas ir svarīgs, ko es gribu. Lai gaidītu brīnumus tur, kur cits tos nejūt. Var jau sākt domāt par mainīgo pasauli un to, kā brūk vecie attiecību modeļi un veidojas jaunas neredzētas formas figūras un saiknes, bet reizēm, vai drīzāk visbiežāk, tie tikai ir moderni maskēti maldi. Dzīve nav tā bērnības spēle, kurā zaudē tas, kurš paliek bez pāra. Šaubu brīžos, kad ir grūti noturēties un es skatos uz saraksti, domās ko rakstot, es atmiņās piesaucu pēdējo tikšanos. Es atceros, kā valdot asaras un ar skumjām, kas bija sasniegušas fizisku sāpju līmeni, atceļā meklēju laimītes ziedoņdārzā, bet atradu tikai nelaimītes (latviešu slengā - ceriņzieds, kurā vainaglapu skaits ir <4), kuras nenoplūcu, jo nelaime vienmēr zināmā mērā ir izvēle.

Joprojām viegli un spēcīgi trīcu.

Pārbraucu mājās un raudu. Par visiem pavedieniem, kas šķiet izlaisti no rokām. Par dzīves veidošanas sajūtu, kas pieklususi, sastopoties ar smagām mācībām, kuras atņēmušas drosmi un likušas atgriezties dažos noklusējuma režīmos.
Es esmu, daru, bet kaut kas ir dziļi noguris, apdzisis. Es gribu atgūt To sajūtu.
Un galu galā, tik daudz kas ir apgūts pa šo gadu, neticami daudz. Droši vien arī tāpēc tā. Un vēl universitāte, un vēl neatbildes mīlestība.