bioluminiscence

Ieejot drogās, vienmēr gribas aizturēt elpu un aizlūgt par darbiniekiem. Kā tai sievietei, kas pārmeta krustu iekāpjot trolejbusā.

Uz izlaidumu labākajās ilgtspējas tradīcijās ieradīšos humanas 50 eirocentu biksēs, sniegbaltā kreklā un tomātu zeķēs. Neticama veiksme mani piemeklēja džinsu problemātikā. Pirmais veikals, žilbinošas atlaides, mērens greenwashings. Aptuveni pazīstot pasaules sarežģīto uzbūvi, uz kabīni paņemu vismaz kādus 7 pārus, un šekureku pie pirmās aizpogātās stakles viss ir perfekti. Neticami.
Būtības festivāla peldlietas bija lielākas sāpes. Kad esi lezbiete ar netradicionālu augumu, kurai ir alerģija no sieviešu drēbēm, pasaule nav viegla. Tomēr izdevās kaut ko, kaut kā pakombinēt. Ātri žūstoši šorti un mani adidnieku augšdaļu krājumiem.

Jā, es ciboju tik bieži, jo rakstu viņai. Nez vai viņa šo lasa, bet jau veikalā jutu lielu vēlmi pastāstīt par bikšu veiksmi. Garš un pakāpenisks atradināšanās ceļš ir priekšā. Bija vairāki brīži, kā vienā, nākot no praida, kad mēreni trūkst elpa, tā kļūst sekla, strauja, ar domu mutuļiem, kas bez jautāšanas aprij un tikai pēc kāda brīža iespējams pakāpeniski izrāpties kā no akas. Atgādināt visu, pieradināt elpu. Nereti es domāju, vai viņa vēl sūtīs kādu trūkuma vai apskāviena ziņu. Tad es nodomātu un varbūt pat atbildētu, ka tāds pietrūkums ir par mazu.

Strītbola vakarā ar Kristinu viņa lūdza parādīt viņu un viņas draudzeni (draugu). Padevu viņai viņas instagramu, pašai neskatoties. Kaut kādā brīdī pirms vai pēc viņa noteica, lielā mērā par visu manu ne tik normālo attiecību hronoloģiju, ka es ļoti tiecos pēc mīlestības. Par ļotu. Piekrītu. Ar Dagniju tas bija ļoti ilgs patiesības noliegums, bet paranormāla mīlestību, ar Teo un Līgu nepietiekamas jūtas, bet vēlme palikt, jo mīlēju viņu mīlestību pret mani, bet ar Ilzi.. ir ne vairs mīlestība par mīlestību pret mani, bet ievērojamas jūtas manī pašā, toties te tas veidoja pretrunas ar mīlestību pret sevi. Cieņu pret sevi un savām vērtībām, kurām vajadzēja un zināmā mērā joprojām vajag laiku, lai tiktu apliecinātas darbībās.
Kas sekos, dies vien zina.

Kaiju baltie vēderi noziesti ar saulrietu. Aizlido un atlido virs iekšpagalma, uzturot neizdziestošu audeklu.

Ļaujos iedvesmām un skumjām, smiekliem un ikdienai vulgaris. Pacietīgi. Kā tā lielākā vabole uz ietves, kuru esmu redzējusi.

Zemākais punkts, miegs, paģiras, rūpes par sevi, siltums, grāmata, ūdens, strītbols ar bērniem ziedoņdārzā līdz naktij, jaunais kurss.

Miers. Pa ceļam uz Iļģuciemu, gaidītās atbildes.

Es atceros, kad esmu jutusies tik slikti. Kad kā tīnim aptrūkusies vēlme dzīvot.

Arvien svārstos par praida gājienu. Sākumā atmetu domu, jo ļoti iespējams kaut kur iereudzītu viņu.
Vakardien kā no zila gaisa uzraksta Gerda, saka, lai nāku. Viņai būšot karogs un sarkani mati.
Nepatīk sajūta, ka gribu, bet tā kā vajadzētu izvairīties. Latvijas geju aprindu mazā loka lāsts.

Uzrakstu Z. un K., ko viņas domā par pievienošanos.
Ja nu kas, jebkurā brīdī varu doties prom.

Ir situsi divu grāmatu no kaut-kad-lasīšu-kaudzes stunda. Ceļā Rūjiena-Valmiera-Straupe-Rīga lasu ‘No Jāņiem līdz Murjāņiem’. Nekas ļoti spožs. Vairākkārt ar mērķi iegaumēt pārlasu, ka lapu koki celtniecībai jāzāģē dilstošā mēnesī, bet skuju - augošā. Grūti pateikt, kādēļ tiecos iegaumēt tādas lietas. (Protams) kaut kas Ziedonī ļoti pievelk. Atgādina manis paša ekstravertāku, nedaudz konservatīvāku versiju.

Laikam šis ir viss.
Lūdzu viņai atsekot man šeit. Kad viņa to izdarīja, sāku raudāt.

Es ceru, ka šim visam ir pats labākais iemesls. Šeit man vajag pašu labāko iemeslu. Man šķiet.. es esmu izsmēlusi vienas dzīves mīlas sāpju devu, bet vēl man ir aizdomas, ka šādi esmu rakstījusi jau pirms gadiem. Es izvēlējos sevi pašā grūtākajā veidā. Es nevaru beigt to salīdzināt ar bībeles dēla nogalināšanas metaforu. Ļaušanās un ticība, pārliecība sekot iekšējai balsij. Šobrīd gan es nejūtu to pareizu, es to veicu, bet.. šajā brīdī tas nešķiet pareizi. Ir tikai dziļi sāpīga neizpratne, kādēļ.

Bet atbilde nāks. Caur padošanos un pieņemšanu.

Pēdējā laikā pēc cigaretes uztīšanas ar nagu filtra galā iespiežu divas krusteniskas svītras. Holy smoke.

Ir grūti atmest, jo nejūtu to kā nemīlestību pret sevi. In fact, man niez pirksti sarīkot ‘Smēķēšanas stundu’, kurā visā pasaulē noteiktā stundā tiek vismaz vienmreiz uzsmēķēts, kur ģimenes sēž pie monopola ar pelnu trauku starp jautājuma zīmju un dārgumu lādīšu kartiņu kaudzēm. Kur ikvienā logā tumsā pulsē mīlošs, oranžs aplītis, simbolizējot mieru un cerības.

Mēs dzīvojam pārāk nopietni.