bioluminiscence

Pietiek tikai ar paskatīšanos uz bolderājā esošo iestādi ‘Glamurka’, lai justos skaistāks.

Pēc vakardienas aizvien milzu miers. Kā viegli mitrs palags, pārsegts pār karsto pasauli. Pastaigu solis kļuvis lēnāks, vērojošāks.
Pirms astoņiem brokastis centrāltirgū. Saldu, gaļīgu ķiršu maisiņš. Kaut kur pasaulē droši vien ir pacietīgi aziāti, kas ar maziem nazīšiem griež ķiršu filejas, kuras īpaši pagatavo, un uztver uzslavas drīzāk vēsi, jo saprot, ka ir mūžīgi.
Nometnes ēnošana Salaspilī, sociāli vieglāka, tomēr būs jāiepraktizējas liela bērnu bara uzraudzībā. Tas ir citādi, bet principi paliek tie paši: būt klātesošam, nemelot bērniem, būt pacietīgam. Ūdenskauja dīķī ar nezināmu zēnu.

Rīgā pārņem gurdums un vēlme gulēt ievārījuma gaisā. Sen nebiju jutusi spēcīgu, negaidītu uzbudinājumu, kurā dzirksteles vēdera lejasdaļā sāk šķilties kaut kur pašas no sevis. Aizdedzinu ugunskuru jau ar fantāzijām. Apogejā ķermenis izspēlē jaunas kustības, tādu kā ritmisku kāju raustīšanos.
Iesnaužos, bet nē. Skaņas caur atvērto logu nokaplē visus sapņus.

Gribu vēl peldēt, bet tālu, un peldēšanas meitene atcēla tikšanos. Vienatnē lucavsalā mani droši vien aptīrītu, bet nez. Tveice visu padara tālāku.

Pēcpamošanās mērenā trauksme. Cigoriņš, pirts balkons. Nervozā, samocītā sajūta par nelielo saraksti, ka uzrakstīju. Ka nenoturējos. Jaunu bēgšanas plānu ideju vietā, saprotu, ka šeit ir iztrūcis patiesas sevis pieņemšanas, piedošanas. Kolīdz to apzinos un palēnām attīstu sajūtu, aizgūtnēm noraudos.

Bija tikai sanācis sevi piemirst šeit.

Lēna, bet moža diena. Ilgi gaidītā atbilde atnāca tāpat vien, kā visa notiekošā negaidīta summa. Palēnām atskrūvēju otru logu, rūpīgi nomazgāju, tomēr augšējiem logiem šodien nav spēka. Lai šodien paliek spēki tikai sev un melomaniakiem. Rītdien. Rītdien.

Četras dienas ārā.
Garīgie reivi, skudras un laimīgi cilvēki.
Smieklu daugava par nopietnu garīgumu, konvulsiju pieredzēm un Lauras īgno un skaļo 'līgo, līgo' jāņu nakts lielajā faijerā.
Ēdiena un mūzikālie ģēniji. Es joprojām domāju par to čia pudiņu un tom yum.
Zareya runas un atbildes uz jautājumiem, kas bija mans dvīnis uzskatos par garīgumu.
Vairāki zīdaiņi šķita pasakaini skaisti. Parasti man tie vairāk līdzinās kartupeļiem.
Pēdējo dienu ilgstošās karsēšanās pirtī, kuras mijās ar peldēm. Viss neseksuālā kailumā un, man šķiet, ka pirmo reizi patiesā ērtumā ar savu ķermeni.

Vakarbuļļu pludmalē vakar bija ļoti savādi peldēties apģērbtai.
Vairs nekad neizmantošu pārģērbšanās kabīnes.

Orgasmā paplestas kājas nofiksējas kā saliekamais krēsls.

Pēc mājinieku aizdošanās, stāvu ar puķu spaini kāpņu telpā. Meklējot atslēgas, mani uzrunā air bnb kaimiņi. Kādi skaisti ziedi; pirmā diena Latvijā. Kategoriski neiesaku palikt Rīgā svētkos, pa straumei pastāstu par būtības festivālu. Aicinu droši nākt ciemos uz komūnu. Nezināmi ārzemnieki, bet jūtu, ka viņiem varu uzticēties.

Izliekot ziedus pa visu komūnu un padarot istabu teju svētu, apsēžos uz gultas un aizgūtnēm raudu. Kaut kāda laime un reizē skumjas. Pārsteidzu tuvos biedrus ar klēpjiem pļavu ziedu, tad raudāja viņi. Atzinu, ka krietni vairāk gribēju sniegt ziedus viņiem nevis pasniedzējiem. Izņemot vīnu darba vadītājai. ‘Paga, man tev ir vīns somā, bija sajūta, ka ziedi nav tavā gaumē.’ Kamolains pasākums. Izsaucot mani, dzirdu visu draugu un dies zina kā hokeja spēles cienīgas ovācijas aulā. Es nesu augļus. Citiem un sev.

Ieejot drogās, vienmēr gribas aizturēt elpu un aizlūgt par darbiniekiem. Kā tai sievietei, kas pārmeta krustu iekāpjot trolejbusā.

Uz izlaidumu labākajās ilgtspējas tradīcijās ieradīšos humanas 50 eirocentu biksēs, sniegbaltā kreklā un tomātu zeķēs. Neticama veiksme mani piemeklēja džinsu problemātikā. Pirmais veikals, žilbinošas atlaides, mērens greenwashings. Aptuveni pazīstot pasaules sarežģīto uzbūvi, uz kabīni paņemu vismaz kādus 7 pārus, un šekureku pie pirmās aizpogātās stakles viss ir perfekti. Neticami.
Būtības festivāla peldlietas bija lielākas sāpes. Kad esi lezbiete ar netradicionālu augumu, kurai ir alerģija no sieviešu drēbēm, pasaule nav viegla. Tomēr izdevās kaut ko, kaut kā pakombinēt. Ātri žūstoši šorti un mani adidnieku augšdaļu krājumiem.

Jā, es ciboju tik bieži, jo rakstu viņai. Nez vai viņa šo lasa, bet jau veikalā jutu lielu vēlmi pastāstīt par bikšu veiksmi. Garš un pakāpenisks atradināšanās ceļš ir priekšā. Bija vairāki brīži, kā vienā, nākot no praida, kad mēreni trūkst elpa, tā kļūst sekla, strauja, ar domu mutuļiem, kas bez jautāšanas aprij un tikai pēc kāda brīža iespējams pakāpeniski izrāpties kā no akas. Atgādināt visu, pieradināt elpu. Nereti es domāju, vai viņa vēl sūtīs kādu trūkuma vai apskāviena ziņu. Tad es nodomātu un varbūt pat atbildētu, ka tāds pietrūkums ir par mazu.

Strītbola vakarā ar Kristinu viņa lūdza parādīt viņu un viņas draudzeni (draugu). Padevu viņai viņas instagramu, pašai neskatoties. Kaut kādā brīdī pirms vai pēc viņa noteica, lielā mērā par visu manu ne tik normālo attiecību hronoloģiju, ka es ļoti tiecos pēc mīlestības. Par ļotu. Piekrītu. Ar Dagniju tas bija ļoti ilgs patiesības noliegums, bet paranormāla mīlestību, ar Teo un Līgu nepietiekamas jūtas, bet vēlme palikt, jo mīlēju viņu mīlestību pret mani, bet ar Ilzi.. ir ne vairs mīlestība par mīlestību pret mani, bet ievērojamas jūtas manī pašā, toties te tas veidoja pretrunas ar mīlestību pret sevi. Cieņu pret sevi un savām vērtībām, kurām vajadzēja un zināmā mērā joprojām vajag laiku, lai tiktu apliecinātas darbībās.
Kas sekos, dies vien zina.