bioluminiscence

Pagatavoju vēsturē negaršīgākās banānu pankūkas. Rūgtskābas un muti dedzinošas. Daļu apēdu ar ievārījumu 1:1, atlikušās divas noliku ledusskapī, jo sirdsapziņa neļauj izmest uzreiz pēc pagatavošanas. Vēlāk to neizskaidrojamu iemeslu dēļ būs vieglāk veikt. Vēl vienai citai pankūkai veicu abortu, noskalojot neizcepto embriju pa tiešo izlietnē.

Kaut kas man neiet ar sodas/vanilīna attiecībām. Varbūt arī tas bija kaut kāds dīvains kanēlis un par daudz medus. Kas to lai zina.

Vēl paliek vakara pastaiga.

Pietiek tikai ar paskatīšanos uz bolderājā esošo iestādi ‘Glamurka’, lai justos skaistāks.

Pēc vakardienas aizvien milzu miers. Kā viegli mitrs palags, pārsegts pār karsto pasauli. Pastaigu solis kļuvis lēnāks, vērojošāks.
Pirms astoņiem brokastis centrāltirgū. Saldu, gaļīgu ķiršu maisiņš. Kaut kur pasaulē droši vien ir pacietīgi aziāti, kas ar maziem nazīšiem griež ķiršu filejas, kuras īpaši pagatavo, un uztver uzslavas drīzāk vēsi, jo saprot, ka ir mūžīgi.
Nometnes ēnošana Salaspilī, sociāli vieglāka, tomēr būs jāiepraktizējas liela bērnu bara uzraudzībā. Tas ir citādi, bet principi paliek tie paši: būt klātesošam, nemelot bērniem, būt pacietīgam. Ūdenskauja dīķī ar nezināmu zēnu.

Rīgā pārņem gurdums un vēlme gulēt ievārījuma gaisā. Sen nebiju jutusi spēcīgu, negaidītu uzbudinājumu, kurā dzirksteles vēdera lejasdaļā sāk šķilties kaut kur pašas no sevis. Aizdedzinu ugunskuru jau ar fantāzijām. Apogejā ķermenis izspēlē jaunas kustības, tādu kā ritmisku kāju raustīšanos.
Iesnaužos, bet nē. Skaņas caur atvērto logu nokaplē visus sapņus.

Gribu vēl peldēt, bet tālu, un peldēšanas meitene atcēla tikšanos. Vienatnē lucavsalā mani droši vien aptīrītu, bet nez. Tveice visu padara tālāku.

Pēcpamošanās mērenā trauksme. Cigoriņš, pirts balkons. Nervozā, samocītā sajūta par nelielo saraksti, ka uzrakstīju. Ka nenoturējos. Jaunu bēgšanas plānu ideju vietā, saprotu, ka šeit ir iztrūcis patiesas sevis pieņemšanas, piedošanas. Kolīdz to apzinos un palēnām attīstu sajūtu, aizgūtnēm noraudos.

Bija tikai sanācis sevi piemirst šeit.

Lēna, bet moža diena. Ilgi gaidītā atbilde atnāca tāpat vien, kā visa notiekošā negaidīta summa. Palēnām atskrūvēju otru logu, rūpīgi nomazgāju, tomēr augšējiem logiem šodien nav spēka. Lai šodien paliek spēki tikai sev un melomaniakiem. Rītdien. Rītdien.

Četras dienas ārā.
Garīgie reivi, skudras un laimīgi cilvēki.
Smieklu daugava par nopietnu garīgumu, konvulsiju pieredzēm un Lauras īgno un skaļo 'līgo, līgo' jāņu nakts lielajā faijerā.
Ēdiena un mūzikālie ģēniji. Es joprojām domāju par to čia pudiņu un tom yum.
Zareya runas un atbildes uz jautājumiem, kas bija mans dvīnis uzskatos par garīgumu.
Vairāki zīdaiņi šķita pasakaini skaisti. Parasti man tie vairāk līdzinās kartupeļiem.
Pēdējo dienu ilgstošās karsēšanās pirtī, kuras mijās ar peldēm. Viss neseksuālā kailumā un, man šķiet, ka pirmo reizi patiesā ērtumā ar savu ķermeni.

Vakarbuļļu pludmalē vakar bija ļoti savādi peldēties apģērbtai.
Vairs nekad neizmantošu pārģērbšanās kabīnes.

Orgasmā paplestas kājas nofiksējas kā saliekamais krēsls.

Pēc mājinieku aizdošanās, stāvu ar puķu spaini kāpņu telpā. Meklējot atslēgas, mani uzrunā air bnb kaimiņi. Kādi skaisti ziedi; pirmā diena Latvijā. Kategoriski neiesaku palikt Rīgā svētkos, pa straumei pastāstu par būtības festivālu. Aicinu droši nākt ciemos uz komūnu. Nezināmi ārzemnieki, bet jūtu, ka viņiem varu uzticēties.

Izliekot ziedus pa visu komūnu un padarot istabu teju svētu, apsēžos uz gultas un aizgūtnēm raudu. Kaut kāda laime un reizē skumjas. Pārsteidzu tuvos biedrus ar klēpjiem pļavu ziedu, tad raudāja viņi. Atzinu, ka krietni vairāk gribēju sniegt ziedus viņiem nevis pasniedzējiem. Izņemot vīnu darba vadītājai. ‘Paga, man tev ir vīns somā, bija sajūta, ka ziedi nav tavā gaumē.’ Kamolains pasākums. Izsaucot mani, dzirdu visu draugu un dies zina kā hokeja spēles cienīgas ovācijas aulā. Es nesu augļus. Citiem un sev.