bioluminiscence

Sajūtot sāpīgās dusmas, centos tās izvējot ar lavandu-raudeņu un nejaušā veidā teju tikai violeto ziedu dobes ravēšanu. Tas neizdevās. Sāpes ar dusmām savijušās atgādināja sevi ik uz nezāles. Riņķojot pa dārzu, ceļu, pagalmiem, domāju, kā to izlaist no sevis. Vai sist bluķim vai kā.. Apsēdos uz bluķa. Rakstīšana.

Jūtos dusmīga, lielā mērā izmantota un droši vien pat vēl vairāk nekā domāju apmanipulēta. Līdz pat apmēram, kad domāju, vai jebkas no tā bija īsts. Man šķiet, ka bija, tomēr lielākoties dziļi aprakts aiz viņas un saistītā veidā viņa traumām un visa cita. Šī mana mācība, gadiem ilgā, velkas un velkas. Nervozā pieķeršanās, ilgas pēc mīlestības etc. Es nezinu, vai šis ir kāds tās apogejs, bet es ceru. Šorīt, pēc ieraksta apskatīšanās par īstām brīvdienām kā risinājumu, man sagribējās izlaist, izvemt visu. Apsvēru ēdiena izvemšanu kā atbrīvošanos pārnestā veidā, bet tas, ēdiena atkritumi, man nekad nav patikuši.

Protams, to visu esmu pieļāvusi es pati.. atbildot, aizrakstot, piekrītot un piedāvājot tikties utt. Jo bija cerības, ka tas kaut kur iet, ka notiek atskārsmes par sevis mīlestību, savām un citu vajadzībām, ka tas virzās uz patiesumu un pa mazam solītim beidz viņu iekšējos traumu riņķa dančus. Jo enerģija nudien var gāzt mājas. Tādēļ es piekritu, tādēļ es centos, tādēļ sniedzu sevi visu kā svaiga ūdens malku, jo šķita, ka būvējas, kas patiess. Bet tad tas atgriežas tur, kur bijis. Ar brīvdienām kā risinājumu. Ar bēgšanu aiz bēgšanas, līdz man šķiet, ka viss dotais ūdens ir kaķim zem astes. Ka tur nebija domu pamosties, būt patiesi īstenam, tikai saglābt to, kas sniegs īslaicīgu piepildījumu.

Es nezinu, kāpēc, bet sevišķas dusmas izraisa bērnu lietas. Bet, ņemot vērā spoguļu teoriju, tādu attieksmi es nespēju iedomāties sevī. Jautājums gan paliek atklāts, kāpēc tik dzīvi nevaru to iedomāties sevī, bet droši vien tas saistīts ar K.

Viena lieta ir citāda. Tā vietā, lai dusmotos un kritizētu sevi, krietni drīzāk jūtu vēlmi piedot un samierināt to manis daļu, kas tik izmisīgi tiecās.

Jā, rakstīšana izlaiž.

Es esmu kā šokolāde, ko viņa ēd naktīs, kad neviens nevaktē. Nutellas noslēpums.

Esmu ļoti tuvu tam, lai sāktu runāt skarbu atklātību. Viena dzirkstele, un viss varētu lidot pa gaisu. Uzlīmēt uz pieres sprādzienbīstams šodien. Knapi valdos neiekomentējusi.

Man nekad nav padevušās mīklas.
Vienīgi tādā līmenī, kā - kārtains un liek raudāt.

Miljons mazo darbu izdarīts, vēl miljons palicis. Es braucu pie vecākiem kā pie bērniem. Es tīru, pārkārtoju, pērku. Es allaž balansēju uz robežas ar pārstrādāšanos. Pagaidām līdzsvars lielākoties izdodas. Aiziet neko daudz nesakot, ignorēt saucienus, skatienus. Šai pat mirklī māte sauc no virtuves, lai pārbaudu, vai zapte ir gatava. Es palieku guļam, viņa zina. Aizbraukt, ignorējot lūgumus palikt. Atceros pirmo reižu pārmetumus un apvainošanos. Dažkārt tas aizvien atkārtojas. Robežas. Sēta ap sevi.

Fonā domāju par vakardienu un video aizvakardienu. Apziņas priekšā nemitīgi tas, kā gribu, kā uzskatu par patiesu un to, kā ir. Sarkano karogu aleja iezīmē manu ieskriešanās ceļu. Vakardienas rokas dienasgrāmatā rakstīju, ka ticība laimīgai mīlas dzīvei varbūt man vairs nav. Neskatoties uz to, ka ticu visu brīnumu iespējamībai, te zemapziņā ir ieķēries kas cits. Kā viņa reiz piemetināja, man veicas visur, tikai ne mīlestībā.

Galu galā, visu, kas notiek, radu es.

Piegāju par tuvu, apdedzinājos.
Saulriets spīd tā, ka ne olu uzcept.

Līdz ar Rīgu, beigsies sarakstes un saziņas. Kā vēl viena atmoda. Kā kāja ielikta durvīs. Ir ļoti grūti tā būt, kaut kam, īsti nekam. Kad man beidzot būs gana.
Un man aizvien šķiet, ka viņai neinteresē mani sapņi.

Parunājos ar B. Viņa iet cigun kursos un vārdu ‘joga’ izrunā ar otru o. Vienojāmies satikties. Viņa laikam grib būt mans draugs.
Vakaros notiek rituāls, es nomazgāju traukus un izslauku virtuves grīdu. Trauku mazgāšana atgādina ārā dzīvošanas laikus. Kamēr virtuves izlietnes truba nav nomainīta, nesu tos mazgāt uz vannu. Pacietība un pateicība, un kaut kas meditatīvs jebšu ļoti klātesošs ir tajā.
Ar māsu jūtos mazliet kā ar svešinieku, īpaši esot viņas mašīnā, viņas dzīvoklī.. it kā viņa būtu novilkusi kādu neredzamu aizsarglīniju ap sevi, lai stingri atdalītu ilgo gadu kopību.

Es nezinu, vai viņai interesē mani sapņi. Šķiet, ka drīzāk nē.

Pērkona vērošana bija skaistākais brīdis. Laukos pērkons tiek sagaidīts citādi. Visi darbi tiek nolikti malā, jutīgākās elektroierīces tiek izslēgtas. Kāds liek aizvērt logus, jo lodveida zibens un kāds vienmēr neaizver un stāv, skatās pa to. Visi apstājas un vēro. Bijība ir gaisā, visi ir kopā.