bioluminiscence

Laimīte Laizāne ir skaista uzvārds.

Sēžu salīcis uz bluķa zem visskaistākajiem kokiem, un skatos uz tumši zaļākiem zāliena pleķiem, kur vistas kakājušas.

Kad vēlreiz izdodas atrast līdzīgu, bet nekā. Ir jāmācās atteikties no sāpīgā, laimīgā tuvuma. Ir jāmācās pieņemt to, ir vēlreiz pa jaunam jāiet caur gaļasmašīnu. Protams, ļoti lepnam, ka spēju to citādi, tomēr drusku bezgalīgi sāpīgam. Varbūt kādreiz sanāks ar citu nobeigumu.

‘Mīlestības trūkums savā ziņā ir sastingums, jo mīlestība ir apziņas pilnība. Mēs nemīlam tāpēc, ka nesaprotam, vai pareizāk, nesaprotam tāpēc, ka nemīlam.’

‘Viņa zina, ka tā, līdzīgi upei, vienā savas būtības galā aizsniegusi sava piepildījuma okeāna, bet otrā tā atrodas mūžīgi ceļā uz tā sasniegšanu; vienā galā tā ir mūžīgs miers un pilnība, otrā - nemitīga kustība un maiņa. Kad viņa zina, ka abi gali nešķirami saistīti, tad tā pazīst arī pasauli kā savas pašas mājas.’

‘(..) kā liecības par Dabas klusuma sastapšanos ar cilvēka gara klusēšanu.’

Skumjas saiet pastelī ar mieru.

‘Ka-ka land’

Zūd dusmas, paliek skumjas.
Uz palodzes rindā sēž 4 baloži.

Pamodos. Uz visiem dusmojos. Uz māsu par vakardienu. Par to, ka Burtnieku braucienā viss, ko viņa darīja ir kliedza uz Kārli. Arī par to, ka tobrīd, kad viņš skrēja pie viņas, priecīgs gribot ko pastāstīt, bet paklupa, kam sekoja nākamie kliedzieni par netīrām drēbēm. Uz tēvu, kas uzskata, ka sieviešu pienākums ir mazgāt traukus. Kas uzskata, ka viss ir sīkums, bet tad dažkārt izšķaida pusi mājas, kā pērnvasar. Atgādināju to viņam, ka reizēm veselīgāk ir izlaist dusmas nekā gadiem krāt un tad apdraudēt savu un citu dzīvības.
Varbūt neesmu optimāla šobrīd, bet tā gadās. Esmu sāpināta, procesēju to. No vienas puses arī tīši ļauju sev tās izlaist, vēloties tās normalizēt. Uztvert kā vēl vienu emociju. Visur kur gadiem ir valdījis noklusējums, ka ‘neklājas dusmoties’.