bioluminiscence

Atvērto durvju diena Rīgas centrālcietumā.

Tīra laime.
Kā sniegs bez pēdām, gruzdošs augstā ziemas saulē.

Nē, es šodien nerakstīšu rokas dienasgrāmatu. Dažreiz ir pauzes.
Tas nav ne klāt, ne nost. Mēs esam turpat, ārpus lēmumiem, ārpus jā un nē, ķerot viens otru.

Ja kādu problēmu pārāk ilgi nevarot atrisināt, tad risinājums ir pati problēma, kā teica kaut kāds cilvēks.

Stieņa nakts, rīts un diena.
Kaķu ielokā, pievēršos nedēļai, kas gaida.

Griez, ja spēj. Es gribu tādu Viņu, kas nevarēs.
Klišejiski jau skan, bet patiesi gan.

Viņa nezina.
Kāpēc jautā par visa gribēšanu, kāpēc min intensitātes.
Trīs vārdus viņa sauc par trim vārdiem.
Viņa raksta, ka gaida, kad varēs atgūt savu draugu. Es atmiņā zīlēju starp kuriem skūpstiem, minetiem, kāpņu telpām, apskāvieniem, pastaigām starp A un B, atskatieniem, skatieniem, klusām plaukstām autobusos un prasīgiem ceļgaliem vilcienos, nenovilktām zeķēm un savandītām gultām mēs bijām draugi.
Viņa nezina.
Varbūt starplaikos.
Kad gribēja, lai viņš nav aseksuāls, lai mīl bērnus, lai dara, lai mīl sevi, lai nepārmet saldumus, lai strādā, lai guļ blakus, lai iet uz īstu terapiju, lai ļauj uzgriezt skaļāk radiatoru, lai sagaida, lai ir pacietīgs, lai paceļ, lai saka sevi, lai precas, lai grib, lai nepārmet kartupeļu čurkstēšanu rīta agrumā, lai noliek atslēgas vietā, lai mīl.
Varbūt tad.
Viņa nezina.
Savu vietu, savu misiju, sevi.
Viņa raksta, ka mīl sevi.

Man šķiet viņa zināja pie Saulkalnes.
Varbūt ne, ko es zinu.

Laimīte Laizāne ir skaista uzvārds.