(no subject)
Jun. 11th, 2023 | 06:04 pm
Sestā diena bez tabakas nāk ar dienas domraksta tēmu ‘Es un prokrastinācija manā dzīvē’.
Aktīvai un pasīvai prokrastinācijai šodien ziedot, reizē spēcīgi tuvojoties darba pabeigšanas laikam, sapratu, ka šim vajag sākt pievērst uzmanību. Manā apziņā iztrūkst atsevišķi puzles gabaliņi, kas ļautu man padarīt šo parādību apzinātu tb mainīt iespējamo ikdienas gaitu. Protams, sāku meklēt ieteiktās grāmatas par šo tēmu. Sāku lasīt vienu no tām, līdz sapratu, ka, lai gan man periodiski ir bijušas problēmas ar darbu atlikšanu līdz pēdējam (tas notiek teju tikai vienā dzīves nodaļā), smēķēšana daļēji bija kļuvusi par aktīvu aģentu šajā visā. Bija krietni vieglāk darīt, ja reizi vai divas reizes stundā man bija īsā ķīmiska gandarījuma pauze, kas mazināja pamatcēloņu sāpes. Maģistra darba rakstīšanas laikā es tos ļoti labi apzinājos, reizē tad, kad man būtu vajadzējis sev tos skaidrojoši atgādināt, lai pārrakstītu traumu, es to īpaši nedarīju, jo.. es nezinu kādēļ nē. Jo pašdarbs nogurdina, jo tik daudz, kas ir paveikts, bet te atkal kaut kas jāimplementē? Apmēram tādā garā.
Un nu, kad tabakas nav, es un mans hroniskais traumas mantojums esam palikuši telpā praktiski vieni. Un mēs netiksim ārā pirms sāksim un kaut kā saturīgi izvērsīsim sarunu, kas tad te notiek.
Prokrastinācijas grāmatas pirmās nodaļas beigās ir dots vienkāršs apzinātības iespīdināšanās uzdevuma piemērs. Uzrakstīju atbildes.
Šķiet, ka es tagad varētu teikt, ka viss šis process ir ļoti grūts un tiešsaistē aprakstīt, ka šeit nu es domīgi sēžu ir kā ar akmeņiem klēpī, bet nav jau tik traki, tas viss ir tikai jaunu ieradumu rades process. Tas ir kāpiens mazliet vairāk nekā lēzenā kalnā tik ilgu laiku, kāds katram šķiet ilgs.
Aktīvai un pasīvai prokrastinācijai šodien ziedot, reizē spēcīgi tuvojoties darba pabeigšanas laikam, sapratu, ka šim vajag sākt pievērst uzmanību. Manā apziņā iztrūkst atsevišķi puzles gabaliņi, kas ļautu man padarīt šo parādību apzinātu tb mainīt iespējamo ikdienas gaitu. Protams, sāku meklēt ieteiktās grāmatas par šo tēmu. Sāku lasīt vienu no tām, līdz sapratu, ka, lai gan man periodiski ir bijušas problēmas ar darbu atlikšanu līdz pēdējam (tas notiek teju tikai vienā dzīves nodaļā), smēķēšana daļēji bija kļuvusi par aktīvu aģentu šajā visā. Bija krietni vieglāk darīt, ja reizi vai divas reizes stundā man bija īsā ķīmiska gandarījuma pauze, kas mazināja pamatcēloņu sāpes. Maģistra darba rakstīšanas laikā es tos ļoti labi apzinājos, reizē tad, kad man būtu vajadzējis sev tos skaidrojoši atgādināt, lai pārrakstītu traumu, es to īpaši nedarīju, jo.. es nezinu kādēļ nē. Jo pašdarbs nogurdina, jo tik daudz, kas ir paveikts, bet te atkal kaut kas jāimplementē? Apmēram tādā garā.
Un nu, kad tabakas nav, es un mans hroniskais traumas mantojums esam palikuši telpā praktiski vieni. Un mēs netiksim ārā pirms sāksim un kaut kā saturīgi izvērsīsim sarunu, kas tad te notiek.
Prokrastinācijas grāmatas pirmās nodaļas beigās ir dots vienkāršs apzinātības iespīdināšanās uzdevuma piemērs. Uzrakstīju atbildes.
Šķiet, ka es tagad varētu teikt, ka viss šis process ir ļoti grūts un tiešsaistē aprakstīt, ka šeit nu es domīgi sēžu ir kā ar akmeņiem klēpī, bet nav jau tik traki, tas viss ir tikai jaunu ieradumu rades process. Tas ir kāpiens mazliet vairāk nekā lēzenā kalnā tik ilgu laiku, kāds katram šķiet ilgs.