bioluminiscence - June 8th, 2023

Ja kāda ķermenī ir iestrādāts tikai bioloģiskais pulkstenis, tad manā ir ieviesies smēķēšanas taimeris. Noteiktos dienas laikos vai pēc zināmām rutīnisku darbību secībām, es piepeši skaidri zinu, ka ir laiks smēķēt. Es pagriežu seju pelnu trauka debespuses virzienā un iztēlojos īso smēķēšanas brīdi, kurš beigtos dažu minūšu laikā un atvestu mani atpakaļ tepat, kur es stāvu jau šobrīd. Man vairs nav ikdienas soda apļu, kuros apdomāt neprecīzos un gaidāmos šāvienus (analoģijai sk. biatlona noteikumus). Vairs nav mirklīgās, butaforiskās gandarījuma sajūtas, kurās iztēloties, ka visi sapņi jau ir praktiski sanagloti. Realitāte kļūst tuvāka, tiešāka, nav filtra nedz domās, nedz starp pirkstiem.

Nav apkārtceļu, pa kuriem apļot kā siltā un mīkstā augonī. Viss notiek gandrīz reāllaikā. Šī nav nostaļģiska un sērīga himna pagājušiem laikiem. Kas līdzīgs tai būtu izlikšanās, ka ieraduma turpinājums jau nav kas sen pagājis.