bioluminiscence - June 2nd, 2023

Kamēr K. fonā zīmē sulīgu (viņa vārdiem ‘juicy’) picas gabalu un skan čipša un dullā asaras, es apguļos, lai padomātu. Es nereti piefiksēju brīžus, kuros no tagadnes iekrītu atmiņās. Krišana līdzinās pastaigai izdegušā purvā, kurā solis klusi un piepeši pazūd sfagnu pelnos. Es nekad neesmu staigājusi pa nesen izdegušu purvu, atceros tikai stāstu, kurā līdzīgā situācijā purva gājējs vairs nepamodās dzīvs. Tas ir viens no tiem stāstiem, kas pielīp, līdzīgi kā tie stāsti, kurus mutiskā mantojumā nodod vectēvs. Piemēram, par bēdīgi slaveno Upīti, kuram nesis šņabi un sastapis to puspliku sēžam zem galda, kamēr blakus gultā ar kājām platā leņķī gulējusi sieviete. Bet pirms purva un Upīša pieminēšanas, es iekritu gadu vecās atmiņās. Ikdienišķo raudāšanu un to nelaimīgo praida dienu ar diviem aliem un elpas trūkumu. Kad I. ar mani jebkādā veidā mēģina sakontaktēties, es atceros to visu. Jā, es nenoliedzu savu līdzatbildību, bet jēziņ, cik ļoti tas viss mani sāpināja, izmocīja, grauza. Man šķiet, es vairs nepārmetu, varbūt esmu piedevusi, bet reizē es kā cūkkārpas pēdējā cīņā esmu apvilkusi ap sevi kupolu, kas spīdīgs kā ziepju burbulis.

Gadu vēlāk.. man ir grūti atsaukt atmiņā, kad raudāju pēdējo reizi. Es zinu, ka pirms nepilnas nedēļas raudāju no aizkustinājuma. Vismaz divreiz. Gadu vēlāk es ikdienišķi nodomāju, ka gribu, lai šī dzīve ilgst vēl labu brīdi. Es gribu vest viņu pēc auglīšiem naktī vēl neskaitāmas reizes. Es gribu viņu celt nost no visiem kokiem, kuros viņai sagribēsies uzkāpt. Es gribu būt starp grāmatām, es gribu uzņemt zīmīgas bildes, es gribu uztaisīt to kolāžu, es gribu appētīt dabu un piedzīvot biotopus, es gribu vēl ļoti daudz ko.