bioluminiscence - January 3rd, 2023

Pieķeru sevi domājam par savu personisko pērnā gada apskatu. Par to, vai mēģināt uzskaitīt paveikto un padarīt laiku attaisnotu, panākumu un izaugsmes pilnu.
Lielu daļu no gada, kura kalendārs jau izmests, es neatceros. Neskaitāmās rutīnas atkārtojās un saplūda vienā. Jā, es pabeidzu skolu un turpināju to. Es izmēģināju daudz ko jaunu un mana ikdienas vide ievērojami mainījās. Es darīju tos mazos soļus, lai sapņus padarītu par nomodu, tur bija tas viss. Mazāk manāms daudziem palika tas, ka vēlreiz izdzīvoju pagātnes pieredzes, kurās ieķēros kā mušpapīrā. Kurās mēnešiem ilgi atkārtojās solis uz priekšu un soļi atpakaļ, kurus es pacietīgi šķetināju, izgāzos un salikos atkal kopā. Neskaitāmas meditāciju stundas un bezmērķa pastaigas. Zaķusalas tālais gals ar saviem lauku upju krastiem. Visa milzīgā vienatne ar sevi, kurā es galu galā nokļuvu kaut kur. Ārpus savas pagātnes novilktā elektriskā gana. Un man šķiet, ka es pabeidzu šo mācību, kuras izskaņā jutu neizmērojamas dusmas uz visumu, visu. Es tiku ārā no sava matrixa ar vienīgo karoti, kura eksistē. Dusmas nomainīja atbildes un atnāca jauna laime, kuru necerēju tik drīz sastapt.

Viņa teica, ka es nokavēšu jauno gadu, un es nokavēju. Visas mazās tradīcijas aizvietojot ar to, kas tas patiešām ir. Laika turpinājums bez robežšķirtnes.
Šampanietis palika neatvērts un atskaite nenotikusi. Viņa smaidīja, un laiks ar laimi plecos turpināja iet.